Kur sākas un beidzas mūsu esības? Pasauļu robežas kļūst plānas kā zīdpapīrs un es jūtu tavas dvēseles elpu, tepat blakus, tik biedējoši tuvu ir tava sirds, tik maiga un silta. Un neko nevar noslēpt, es esmu kaila, un vēl vairāk, kā būtu dzīvojusi tumsā un pirmo reizi ieraudzījusi Sauli, tik biedējoši spožu, nolemta tiekties pēc …
***
iemāci mani šķirties iemāci mani mirt iemāci vētrā bez aira irt iemāci gludā olī jūru redzēt paņemt pilni ko mirklis dod un necerēt necik tālumā tavu tuvumu just salā savā siltumā kust aiz sāpju nē tavu jā dzirdēt iemāci man zināt un neko ar to neiesākt
Vārds un forma
Nosaucot vārdā, rodas forma tai netveramajai vibrācijai, kas strāvo telpā. Vārds ienes skaidrību un vienlaikus sastindzina, apstādina dzīvo kustību un liek reducēt notiekošo līdz naratīvam. Vienlaikus, tas dod iespēju nepazust Lielajā Bezrobežīgajā, sevi identificēt kā Es, kas piedzīvo. Ļoti reti, bet ir, kad vārdi paplašina telpu, radot iespēju apjaust jaunu, nepieredzētu dimensiju, citu esošā pieredzi. …
Ne-ideālā dzīve
Šis gads iesākās ar pārvērtēšanu. Ar visa pārvērtēšanu. Un visvairāk — tā, svarīgākā, uz kā šķitu būvējam savu dzīvi. Pie kā biju turējusies gadiem, gadiem cēlusi, ieliekot visu savas sirds un ķermeņa enerģiju, cerības, pēkšņi izrādījās spožs un zaigojošs ziepju burbulis, kura dienas tomēr (paldies Dievam) izrādījās skaitītas. Viņa slapjajās un nedaudz lipīgajās šļakatās pasaule …
***
Viss šeit ir manis radīts. Te, manā telpā, manā dzīves valstībā, viss ir izaudzis no manis pašas. No manis un mantojuma, ko nesu — gan viegla, gan smaga. Un neviens nekad nevar iebrist manā dārzā, lai ko izbradātu, ja vien es pati to neesmu gribējusi. Un neviens nevar mani iepriecēt un uzziedināt, ja es neesmu …
***
un nevēli šodien man visu gaišo es šodien visu tumšāko gribu to tumšo un karsto, kas ņudz un elso to pazemi melno un aizzvaigžņu telpu to dzīvību versmi, kas nepieradināma to nāvi, kas atņemot atdara dzīvi un jā, es zinu, ka tev tur ir bailes tai tukšumā krist bez drošības virves kur nav nekā ko …
***
Ieskaties acīs, ieskaties dziļāk. Aiz dzīvības ir nāve un aiz nāves — dzīvība. Es dzirdu elpu, kas strāvo starp mums, es jūtu pulsu kas tuvina un šķir dejā nebeidzamā. Mēs esam sīkas šūnas Dieva asinsritē, mēs esam Visumi bezgalīgi. Mēs nevaram aiziet, mēs nevaram zust. Mēs varam dzīvot, piedzīvot, just…
***
Kaut kur dziļumā kņudina mazi, zeltaini sārti asni. Par viņiem nezina neviens no ārpasaules, un viņi paši sevi tā īsti ne. Cik savādi, es domāju, ka vajag lielas sāpes lai varētu atsākt redzēt, lai varētu sākt just. Lai varētu ieelpot elpu par sevi, nevis par visu to, kas nests. Kā auksta pelde, kas apdullina uz …
Psiholoģiskā transformatīvā spēle «Ģimenes Scenāriji»
Daudzi mūsu draugi zina, ka transformatīvās spēles ir būtiska mūsu ģimenes dzīves daļa. Ar to aktīvi nodarbojas mans vīrs Daniils Rudakovs (www.viborserdca.ru) — gan tepat Latvijā, bet biežāk aiz tās robežām; reizēm vadām spēles kopā. Pati transformatīvās spēles līdz šim esmu vadījusi reti, parasti izmantojot kā papildus instrumentu individuālā darbā ar cilvēkiem. Tomēr jau sen manu …
Tumšākā nakts ir tieši pirms rītausmas
Holodinamikas procesos bieži ir kāds brīdis, kad gan vadītājs, gan ceļinieks «gandrīz aizmieg». Kad kas tāds notika manas prakses sākumā, domāju, ka vainojams pieredzes trūkums. Tomēr nu jau pēc vairāku gadu prakses sapratu, ka tas ir jēgpilns procesa etaps. Abi ceļinieki (arī vadītājs ir viens no viņiem) iet arvien dziļāk zemapziņas tēlu mežā, līdz ļoti ļoti …