“Turies,” es saku draugam, kad viņam ir grūti. Jo nespēju izturēt viņa bezpalīdzību – tā liek man nonāk kontaktā ar to bezpalīdzību, ko dziļumā jūtu sevī. Patiesībā es saku: “Esi stiprs, lai man nav tur jāskatās. Stāvi par mani arī.”. “Tu esi varonis/-e,” es saku […]
Kā cilvēciskas būtnes mēs veidojamies uzmanībā. Vecāku mīlošo acu uzmanībā. Tā ir saule, kas liek mums plaukt, augt, attīstīties, lai ietu pasaulē un droši to izpētītu, apgūtu, radītu sevi tajā. Bet mūsu vecāki nekad nav ideālas, maigi sildošas saules. Varbūt saule bijusi karsta un dedzinoša, […]
Mēs visi esam saistīti, un šī saistviela nav redzama, bet ir sajūtama, piedzīvojama. Ne filosofiski- romantiskā, bet visnotaļ praktiski, empīriski pārbaudāmā nozīmē. Šis ir viens no fenomeniem, uz kā balstās izvietojumu metode. Tā saucamā “aizvietotāja uztvere” – spēja sajust jūtas, pārdzīvojumus, dvēseles stāvokļus cilvēka vietā, […]
Būt pirmajam – tas nav tik viegli. Ne tam pirmajam, kas uzvarējis. Bet pirmajam, kas citāds. Kas no savas piederības sūrās ziemeļu klimatzonas aizlidojis ārpus, uz siltajiem dienvidiem. Pirmais, kas atpūšas vai dedzīgi strādā to, ko aicina sirds. Pirmais, kas mazliet brīvāks un laimīgāks, kā […]
Jau no pusaudžu gadiem mani saista dažādas cilvēka psihi-raksturu-dvēseli raksturojošās sistēmas. Veidi, kā sevi redzēt, pētīt, iepazīt un – vēl vairāk – atspoguļot to citiem. Šķiet, viena no pirmajām mākslām bija hiromantija – cilvēka raksturošana pēc viņa plaukstām un to līnijām. Ar astroloģiju iepazinos visai […]
Bieži teic, ka Mīlestība ir kā zieds, kas jākopj un jālolo, lai tā plauktu un smaržotu. Kā karaliska roze, kas zied vislabākajā, aprušinātajā un bagātinātajā augsnē. Un tikai uzmanības rūpīgā klātbūtne ļauj tai Būt, izpausties pilnībā. Bet dažreiz man šķiet, ka Mīlestība ir kā nezāle. […]
Tavas acis raugās no Turienes. Mazas un spožas, tās nes gaismu un frekvenci, ko es esmu sākusi aizmirst. Katru reizi tas ir no jauna, kopā satikties tajā un just, kā kaut kas ir lielāks par šo mazo, īso dzīvi, par šo sīko, trauslo ķermeni, par […]
Es šodien dziedāju, dunot sirdspukstiem, un redzēju ainas no kāda sena slāņa, savīstīta, noglabāta, no dziļas mīlestības līdzi nesta. Man bira asaras, tās plūda neturamas, nenoturamas – tas viss bija kļuvis par smagu maniem pleciem, šī dārgā nasta, te, tagad, man vairs nebija spēka tai. […]
Neslāpē Mīlestību. Viņa vienalga izlauzīsies, tikai jau cita, caur sāpju saltām šķembām, senu nevēdinātu pagrabu elpu tavas zemapziņas kambaros vai ugunīgi iznīcinošu liesmu. Avots, kas ir atmodies, atradīs virzienu, un sulojošā zeme aptvers katru viņā mestu akmeni, līdz pamazām asaru noskalots, aiztrauks sev lemto ceļu. […]
Kur dzīvība, tur līdzās arī nāve Kad piedzimst jauns, ir jānomirst kaut kam Tā nebeidzami pārtopot viens otrā Caur cīņu padodoties tam Es esmu viss un reizē nav nekā Ik asns austošais reiz tiks sala skarts Un mazais putns, ko tu pavadīji Var neatgriezties vairs […]
