“Kam raganai vīrieti?”
“Tu jautā man vai mums?”
“Kā atbildēsi.”
Taka bija šaura un pusaizaugusi. Ragana gāja soli priekšā; koku lapotnes meta mainīgas ēnas uz kailajiem pleciem. Šodien tie nekārdināja, tikai modināja sirdī neskaidras skumjas.
“Man tevi nevajag. Ja to tu jautā.”
“To es redzu.”
“Tu jūties aizskarts. Velti.”
Viņa strauji apstājās un pagriezās pretim, ieskatoties sejā, skarba.
“Tu nezini, cik daudz ir darīts, lai būtu tā.”
“Man jābūt pateicīgam?”
“Iespējams.”
Raganas acis uz brīdi spīdēja tumšas, un viņš redzēja tajās dzelmi; dzelmi un tās iemītniekus. Tie ņudzēja, čukstēja, sauca. Līdz virsma atkal tapa rāma un gluda.
“Daudz kam var izmantot pretpolu spriegumu. Baudai. Rotaļai. Sevis un otra izaicinājumam. Tumsas pusē – lai pakļautu otra dzīvības spēku, bezgalīgai varai un ietekmei. Tik viegli to ņemt. Daudzas ņem. Ir arī tie, kas ņem no klēpja uguns, lai barotos. Dots pret dotu.”
“Kāpēc neņemt, ja var?”
“Var jebko. Visam ir cena.”
“Tad es neesmu tevis noburts, burve?”
Ragana pavīpsnāja.
“Un kā tu gribētu?”
“Varbūt tā būtu vienkāršāk.”
“Vienkāršāk ir piedēvēt maģijas varu tur, kur valda nepiejaucēts prāts.”
Ragana ieslīpi pasmīnēja un aizgriezās, lai turpinātu ceļu.
“Runā, ka visas sievietes ir raganas.”
“Nieki. Tā runā tie, kas nezina. Visas var būt. Bet reta izvēlas. Cena ir augsta.”
“Kāda?”
“Nebūt par cilvēku.”
Viņi tupināja iet, klusējot. Viņš domāja, cik cilvēka viņā vēl bija atlicis. Cik – vīrieša. Un cik – tumsas. Atbildes nebija – ne tādas, kam viņš ticētu.
“Ir arī gaismas puse, ” ragana ierunājās.
“Tu mani turp ved?”
“Turp nevar aizvest.”
Viņš uzlika roku uz viņas pleca. Slaikais, stiegrainais augumus trīsēja. Katrreiz, kad viņš viņai pieskārās, likās, ka mežs ienāktu viņā. Šodien tas bija ēnots un kluss.
“Ir vietas, kurās nav iespējams tikt vienatnē. Pat raganai ne.”
Viņa klusēja. Viņš zināja. Viņš redzēja.
“Tu baidies.”
“Es izsveru. Kā jebkuri lielie vārti, pie ieejas tie prasa novilkt visu, kas esi bijis pirms tam.”
“Nē. Esi godīga. Tu baidies zaudēt savu mežonīgo brīvību. Tad zini: es negrasos tev to atņemt.”
Ragana sāji pasmīnēja.
“Ja vien tas būtu tavā varā.”
Viņas acis bija skumjas.
“Ragana, dziļi savienota ar vīrieti, vairs nav ragana. Viņa pārtop. Par ko citu. Viņa atkal top par cilvēku. Par sievieti. Tur beidzas raganas skaidrā redzība un nešaubīgais solis. Viņa kļūst trausla un ievainojama. Viņa kļūst neparedzama sev pašai. Viņa atkal kļūst par visu, ko ir nolikusi, kļūstot par raganu. Kopā viņi top par sākumu, galu un radīšanas telpu. ”
“Ja nu tas ir vairāk kā būt par raganu?”
“Jā, bet tas nozīmē mirt.”
“Tu pati pavadi citus nāvē.”
“Sevi pavadīt nav iespējams.”
“Tad ļauj man pavadīt tevi.”
Ragana juta sevi krītam. Tukšumā, ko viņš pazina vairāk kā viņa. Gaismots tukšums ar bezgalīgām velvēm. Tas skanēja dzidri. Viņa ļāva sev krist.