proza

Ragana pamodās agri, pirms saules lēkta. Rīts bija dzidrs, un zāle mirdzēja viegli sirma, pirmās salnas skarta.

Tas būs šodien, čukstēja raksti. Viņš ieradīsies šodien. Laiva jau tuvojas krastam.

—

Viņa lasīja viņa lūpu un pieres rievas, rētas un plaukstu līnijas. Tās runāja par nostaigātiem ceļiem, izcīnījām un zaudētām kaujām, runātiem vārdiem un šķetinātām domām. Par negulētām naktīm, zvērestiem, nodevību, sāpēm un piedošanu.

Viņai patika tas, ko viņa redzēja. Veidolu, kādā dzīve bija izvīlējusi viņa dvēseli.

“Tu teici, ka atgriezīsies pavasarī.”

“Tu teici, ka negaidīsi.”

Tad viņi klusēja – viņi abi bija melojuši.

Nepazīstamais, sīkais tīkla raksts uz viņas pieres netraucēja redzēt pazīstamo mirdzumu. Stāvs pretim elpoja vijīgs, silts un smaržoja pēc meža. Tas strāvoja, sauca un pievilka, un viņš labprāt būtu noguldījis viņu tepat, uz ķērpjainajām sūnām. Bet nebija steigas. Viņš bija gaidījis ilgi. Viņš varēja gaidīt vēl.

Ragana smaidīja.

“Ko tu esi atvedis?”

“Rudeni.”

“Tas atnāktu arī bez tevis. Tu bez viņa – ne. Nāc. Gribu tev ko parādīt.”

Viņi gāja neilgi, līdz nonāca klajumā. Tajā bija izlikti akmeņi kādā viņam nesaprotamā rakstā. Ragana nostājās apļa centrā un ar īsu rokas kustību ieaicināja tajā. No zemes pacēlusi lēzenu trauku, viņa ielēja tajā ūdeni un ielika viņam rokās.

“Skaties. Ko tu redzi?”

“Vai ir kāda pareizā atbilde uz šo jautājumu, pēc kuras tu izlemsi – ielaist vai neielaist?”

“Nē,” ragana paraustīja plecus. “Tam ir daudz par vēlu. Es tevi ielaidu jau sen. Ko tu redzi? “

“Sevi.”

Viņš pacēla skatienu.

“Tevi.”

Raganas sejas izteiksme nemainījās.

“Ko tu redzi aiz?”

Viņš noliecās atkal.

“Debesis. Mežu. Sauli.”

“Un vēl? “

“Prieku. Skumjas. Bailes. Mīlestību. Dzīvi. Nāvi. Neko.”

Ragana smaidīja. Tad, strauji izrāvusi trauku no rokām, svieda to pret akmeni; šķembas aizlidoja, ūdens šķīda, apšļakstot drānas un seju, un viņa smējās.

“Atceries: vienīgais, kas tas patiesi bija – tas bija trauks ar ūdeni.”

Elpas saplūda, stīgas savijās neatšķiramā rakstā, lauks noslēdzās, čūska iekoda savā astē.

“Tas arī viss. Pārējo zīmējam mēs paši.“

“Kam raganai vīrieti?”

“Tu jautā man vai mums?”

“Kā atbildēsi.”

“Kā kurai. Kā – kad.”

Taka bija šaura un pusaizaugusi. Ragana gāja soli priekšā; koku lapotnes meta mainīgas ēnas uz kailajiem pleciem. Šodien tie nekārdināja, tikai modināja sirdī neskaidras skumjas.

“Man tevi nevajag. Ja to tu jautā.”

“To es redzu.”

“Tu jūties aizskarts. Velti.”

Viņa strauji apstājās un pagriezās pretim, ieskatoties sejā, skarba.

“Tu nezini, cik daudz ir darīts, lai būtu tā.”

“Man jābūt pateicīgam?”

“Iespējams.”

Raganas acis uz brīdi spīdēja tumšas, un viņš redzēja tajās dzelmi; dzelmi un tās iemītniekus. Tie ņudzēja, čukstēja, sauca. Līdz virsma atkal tapa rāma un gluda.

“Daudz kam var izmantot pretpolu spriegumu. Baudai. Rotaļai. Sevis un otra izaicinājumam. Tumsas pusē – lai pakļautu otra dzīvības spēku, bezgalīgai varai un ietekmei. Tik viegli to ņemt. Daudzas ņem. Ir arī tie, kas ņem no klēpja uguns, lai barotos. Dots pret dotu.”

“Kāpēc neņemt, ja var?”

“Var jebko. Visam ir cena.”

“Tad es neesmu tevis noburts, burve?”

Ragana pavīpsnāja.

“Un kā tu gribētu?”

“Varbūt tā būtu vienkāršāk.”

“Vienkāršāk ir piedēvēt maģijas varu tur, kur valda nepiejaucēts prāts.”

Ragana ieslīpi pasmīnēja un aizgriezās, lai turpinātu ceļu.

“Runā, ka visas sievietes ir raganas.”

“Nieki. Tā runā tie, kas nezina. Visas var būt. Bet reta izvēlas. Cena ir augsta.”

“Kāda?”

“Nebūt par cilvēku.”

Viņi tupināja iet, klusējot. Viņš domāja, cik cilvēka viņā vēl bija atlicis. Cik – vīrieša. Un cik – tumsas. Atbildes nebija – ne tādas, kam viņš ticētu.

“Ir arī gaismas puse, ” ragana ierunājās.

“Tu mani turp ved?”

“Turp nevar aizvest.”

Viņš uzlika roku uz viņas pleca. Slaikais, stiegrainais augumus trīsēja. Katrreiz, kad viņš viņai pieskārās, likās, ka mežs ienāktu viņā. Šodien tas bija ēnots un kluss.

“Ir vietas, kurās nav iespējams tikt vienatnē. Pat raganai ne.”

Viņa klusēja. Viņš zināja. Viņš redzēja.

“Tu baidies.”

“Es izsveru. Kā jebkuri lielie vārti, pie ieejas tie prasa novilkt visu, kas esi bijis pirms tam.”

“Nē. Esi godīga. Tu baidies zaudēt savu mežonīgo brīvību. Tad zini: es negrasos tev to atņemt.”

Ragana sāji pasmīnēja.

“Ja vien tas būtu tavā varā.”

Viņas acis bija skumjas.

“Ragana, dziļi savienota ar vīrieti, vairs nav ragana. Viņa pārtop. Par ko citu. Viņa atkal top par cilvēku. Par sievieti. Tur beidzas raganas skaidrā redzība un nešaubīgais solis. Viņa kļūst trausla un ievainojama. Viņa kļūst neparedzama sev pašai. Viņa atkal kļūst par visu, ko ir nolikusi, kļūstot par raganu. Kopā viņi top par sākumu, galu un radīšanas telpu. ”

“Ja nu tas ir vairāk kā būt par raganu?”

“Jā, bet tas nozīmē mirt.”

“Tu pati pavadi citus nāvē.”

“Sevi pavadīt nav iespējams.”

“Tad ļauj man pavadīt tevi.”

Ragana juta sevi krītam. Tukšumā, ko viņš pazina vairāk kā viņa. Gaismots tukšums ar bezgalīgām velvēm. Tas skanēja dzidri. Viņa ļāva sev krist.

Šorīt gaišs smaržoja saldi. Saldeni, svešādi. Viņa pagriezās, vilnis iesitās sejā, sašūpjot telpu.

“Ziemeļu ragana.”

Balss skanēja zema, magnētiska. Vīrietis smaidīja, nopētot viņas seju un augumu; skatiens bija ciešs, nekautrīgs, apejot virskārtu sargājošos slāņus, ielavoties dziļumā, aiz.

“Kas tev vajadzīgs?”

Ragana pazina šīs zīmes – zīmes uz viņa augšdelma. Tās bija dienvidu burvju zīmes. Spēka zīmes. Kaisle un uguns bija to krāsa; kaisle un uguns, kas nesildīja.

“Nekas. Nekas, ko tu negribētu dot pati.”

Viņa sajuta karstu plūsmu no viņa saknes ieplūstam pamatnē, iegurnī, klēpī, izplešoties un iekarojot tai neatvēlētu vietu.

Ar strauju rokas kustību viņa to apturēja, uzliekot robežu.

“Ja tu atnāci, lai spēlētos ar spēku, aizej, pirms esmu tevi padzinusi no šīs zemes bez atpakaļceļa.”

“Neesi barga, Ziemeļu ragana. Nezinu jūsu parašas.”

Svešinieks, laiski smīnēdams, atspiedās pret koku, un plūsma kļuva maiga un lēna – tomēr tā joprojām bija jūtama, kā intensīva dienvidzemju ziedu smarža, cauraužot, piesātinot, jaucot prātu.

Viņa reiz bija tur bijusi. Sen. Tur bija karstas, īsas naktis un bezgalīgi zvaigžņotas debesis.

“Runā.”

“Māci mani, Ziemeļu ragana. Tas ir mans piedāvājums. Pretī es mācīšu tevi.”

Tas bija negaidīti. Smieklīgi.

“Tevi? Vīrieti?” viņa nopētīja muskuļoto, pašapzinīgo stāvu, tikpat nekautrīgi kā viņš viņu pirms brīža, necenšoties slēpt uzjautrinājumu.

“Es nemācu vīriešus.”

“Es gan mācu sievietes,” viņš pasmīnēja, un neredzamā, pulsējošā plūsma atkal pastiprinājās.

“Ak, tā to sauc.”

Šoreiz ragana ļāva enerģijai vaļu, un, ielaidusi augumā, ļāva tai vīties, kāpjot augšup pa mugurkaulu.

“Tu neesi ne mirstošs, ne pazaudējies, ne misijas ceļā, kur vajadzīgs spēks; ne tu esi sieviete, lai man būtu kāda atbildība pret tevi Viņas priekšā. Un neredzu, ka tu varētu iemācīt jebko, ko es vēl neprotu.”

Kāpinājusi enerģiju, viņa pacēla to līdz pierei un atdeva atpakaļ caur skatienu. Asu, tiešu.

Vīrietis skatījās pretim un smaidīja. Viņš izskatījās apmierināts. Šoreiz kontaktu pārtrauca viņš. Viegli, līgani. Viņš jutās nepieļaujami ērti – te, zem viņas priedēm, blakus viņas briežiem un nenotvermajiem meža lidoņiem.

“Tu neproti ļauties – to tu neproti, Ziemeļu ragana. To es tev varu iemācīt.”

Tos varētu uzsūtīt viņam karstā, spindzīgā spietā. Bet viņa noturējās.

“Man nav ne mazākā iemesla mācīties no tevis. Ne arī vajadzības. ”

“Bet tu padomā. Padomā, Ziemeļu ragana.”

Strauji izslējies, viņš jau stāvēja viņas priekšā, un ar ātru, vieglu kustību pirkstu galiem novilka līniju no viņas delnas līdz kaklam un ausu bedrītei. Ķermenis atsaucās. Dienvidvējam.

“Es atnākšu vakarā, Ziemeļu ragana. Tev ir laiks izlemt līdz saulrietam.”

Un viņš bija prom. Palika tikai smarža.

Telēns, kuru ragana bija atnākusi apraudzīt, izskatījās mundrs. Tas iemāvās un sāka zīst viņas pirkstus, kamēr otra roka ātri iztaustīja vēderu un pārbaudīja brūnās, vēlīgās acis. Dzīvība pulsēja labi.

“Saki, meit, kurā pusē tu stāvi? Kur tu stāvēsi, kad viņi atnāks?”

Saimnieka rokas viegli drebēja. Sakņupis uz kūts soliņa, viņš raudzījās pretim noguris. Balsī murdēja bailes, svešas bailes. Arī viņa bija nogurusi. Šis bija grūts laiks – visgrūtāk bija dzirdēt šaubas tikšanās vietās, kur agrāk blakus klusi bija stāvējis miers. Tas bija grūti visiem. Pūta caurvējš. Viņa to sveicināja nevilcinoties.

“Es nestāvu pusēs. Uz mani nevar paļauties – ne jūsu mērauklās. Bet tumsa.. tā ir atnākusi jau sen. Vai nekad nav aizgājusi. Tagad tā tikai dod augļus.”

“Meit, meit,” vīrs nogrozīja galvu. “Atceros tevi, sīku skuķi. Lepna biji. Nepatika tev likumi. Matus nepini, gāji basa. Visiem par spīti. Bet šoreiz tas tevi neglābs.”

“Es nemeklēju glābiņa,” ragana paraustīja plecus, bužinot telēna sporgaino pieres spalvu. “Ne piederības.”

“Tu esi mūsu ciema sirds.. rokas…” balsī skanēja dziļa, klusa mīlestība. “Dzīve tevi nolikusi te. Caur asinslīniju. Es mīlēju tavu māti.. tev ir viņas piere. Rokas.. Vai tiešām tu neiestāsies par … savējo?”

“Nē,” ragana strupi atteica. “Kādreiz… bet vairs ne.”

Vīrs skumji nogrozīja galvu, bet vairs neko nejautāja. Pēc brīža viņa ierunājās pati.

“Asinslīnija nenoliek pusē. Tā tikai turp sauc. Virspusē. Dziļāk mēs neesam šķirti. Neviens. Pusi ieņem cilvēks. Cilvēks, kuram nav atbildes, lielākas par pašu. Cilvēks, kurš nespēj aptvert. Sīks, akls, pilns bravūrīga naida vai gļēvuma, kas ir viens un tas pats. Vai vienkārši cilvēks, kurš grib zināt savu vietu, piederību un justies drošs. Vismaz nedaudz drošs, vismaz uz brīdi.”

“Bet tu, protams, neesi cilvēks,” vecais sāji pasmīnēja.

“Jā, es esmu ragana. Ragana es palikšu,” viņa pasmaidīja. “Bet kādam ir jābūt cilvēkam. Tu esi labs cilvēks.”

Papliķējusi telēnu pa sānu, viņa piecēlās.

“Palikšu tur, kur jāpaliek un iešu tur, kur jāiet. Neko citu es nevaru apsolīt. Ne tev, ne pārējiem. Bet kamēr es esmu te, manas durvis ir atvērtas.”

Ragana notupās blakus vīram un saņēma viņa roku. Viņa pirksti joprojām viegli drebēja.

“Šobrīd ir tik daudz tumsas…” viņš minstinoties teica, un viņa acis mirdzēja miklas. “Mums vajag gaismu.”

“Jā. Bet arī tumsa māca. Reizēm pat vairāk.”

Viņa viegli saspieda grumboto roku. Tad atlaida to.

“Trīs četras pintes. Nepārbaro. Drīz jau lēkšos.”

Telēns iegudzinājās. Vīrs pasmaidīja. Viņi klusējot atvadījās – tas bija labs klusums. Silts.

“Kādēļ tu man palīdzi?”

Runa bija lauzīta un neskaidra, bet ragana saprata teikto. Karavīra roka, satvērusi stiegraino delnas locītavu, drebēja. Ar saudzīgu, bet stingru kustību viņa to atbrīvoja.

“Es nepalīdzu tev,” pēc brīža viņa strupi atbildēja. Pārsiešana nenesa labas vēstis; brūce izskatījās nelāgi – bija sācies iekaisums, un vīrieša karstā piere un spīdošās acis liecināja par kāpjošu drudzi.

“Varbūt es nemaz nepalīdzu,” viņa pavīpsnāja. “Dzīvot ar to, kas izdarīts, ir daudz grūtāk kā nomirt.”

Parakņājusies somā, viņa atrada meklēto. Iekaisījusi brūcē zaļagano pulveri, viņa to atkal nosēja. Karavīrs sāpēs sarāvās; viņa acīs bija ciešanas, ne ķermeņa ievainojuma radītas. Viņš bija jauns – vasaras divdesmit, bet skatiens bija sirms, sāpju sagrauzts.

“Tuvākās stundās es pieņemšu radības sievietei, ko jūsējie izvaroja pirms deviņiem mēnešiem. Arī viņa dzīvos, ja tā būs lemts. Arī jaundzimušais.”

Vīrieša acīs bija kas lūdzošs. Viņa nezināja, cik daudz no sacītā viņš saprot, bet turpināja:

“Varbūt pavasarī tu iestādīsi šajā zemē kādu augļu koku. Vai uzcelsi māju nodedzināto vietā. Varbūt aizbēgsi, tikko varēsi paiet. Man ir vienalga. Es tev nedevu dzīvību, ne varu atņemt ar savu nolaidību, ja Viņa tevi te atveda.”

Vēlreiz noliekusies pār saviem krājumiem, ragana atrada māla pudeli un nomērīja karotē nepieciešamo dziras daudzumu. Vīrietis padevīgi atvēra muti. Aiz sagrautā, izmisušā veča pretim raudzījās bērns. Bērns, kas pazaudējis mājas. Bērns raudāja.

Sieviešu aplis stāvēja ciešs, kailajiem pleciem saskaroties. Dunēja bungas, ugunskurs sita gaisā sarkanas liesmu mēles, pluinītas vējā.

Viņa stāvēja apļa vidū kaila, dreboša. Reiba galva, un pēc gavētajām diennaktīm ķermenis šķita vārgs, izšūpots. Bungu ritms veda arvien dziļāk, tālāk, tuvāk vārtiem.

Vecā apvēdīja stāvu ar kvēpekļa dūmiem un ar īkšķi uzzieda uz meitenes pieres melnu ogles līniju.

“Ir pienācis laiks solījumam. Sev un Viņai.”

Balss bija skaļa, raupja un skaidra. Vecā satvēra meitenes zodu un cieši ieskatījās acīs.

“Atkārto: es solos.”

Elpa aizsitās, tad atguva plūsmu. Asais skatiens bija vērsts tieši kodolā – un viņa savāca sevi tajā.

“Es solos…”

Tev nebūs atpakaļceļā, čukstēja kāds dziļumā. Es zinu, viņa tam atbildēja.

Viņa dzirdēja savu balsi, tā skanēja cauri tumsai – kā lāpa, ko iededzināt uz Viņas altāra.

“Es solos iestāties par vājākajiem.”

“Es solos kalpot tiem, kas cieš.”

“Es solos sargāt līdzsvaru.”

“Es solos cienīt Robežu.”

“Es solos būt par Viņas rokām.”

“Es solos būt par Viņas kājām.”

“Es solos būt par Viņas klēpi.”

“Es solos būt par Viņas balsi.”

Meitene atkārtoja teikumus, jūtot, kā ar katru no tiem viņa sper soli pretim aicinošajai tumsai. Tā bija skarba un vienlaikus pieņemoša; izaicinoša un aptveroša.

Plecam pieskārās kāda sieviete, silta un gādīgā kā pavards. Viņa šķita smaržojam pēc piena un liepziediem. Maigi pacēlusi meitenes kreiso delnu, viņa apsēja ap to sarkanu dzīparu.

“Tu esi vārti, vienmēr atceries to. Tu ieaicini Dzīvību un sveicini Nāvi. Nekad nekaro ar tām; vienmēr esi pazemīga; vienmēr esi bezbailīga.”

Mātišķi noskūpstījusi viņu uz abiem vaigiem, sieviete atgriezās atpakaļ aplī.

Pretim atkal nostājās vecākā. Izvilkusi sīku, ar ādu apdarinātu dunci, viņa strauji nogrieza meitenes matu šķipsnu un, murminot nedzirdamus vārdus, iemeta to ugunī. Tad, vērojot meitenes seju, ar ātru kustību iegrieza ar asmeni pirkstā. Pēkšņs un tīrs – griezums nesāpēja. Asins tērcīti aptinusi ar smalku, baltu drānu, turot meitenes delnu savējā, vecā teica:

“Savā ceļā Tu redzēsi un vārdosi daudz asiņu. Mēness asinis un piedzimšanas asinis, ievainojuma asinis un nāves asinis. Tās visas ir tavas asinis. Tās visas ir Viņas asinis. Sargā viņu krastus, kop viņu gultnes. Ļauj tām plūst uz priekšu, kur ir viņu ceļš. Tās ir Dzīvības asinis, Dzīvības atslēga.”

Otrajā rokā viņa meitenei iespieda dunci. Spals bija gluds, vēss.

“Tā ir Nāves atslēga. Tagad tā kalpos tev. Glabā to ar godu, turi tīru un asu. Tev atļauts ar to atņemt Dzīvību tikai, iestājoties par citu. Vai tā būtu auga, dzīvnieka vai cilvēka dzīvība.”

Tad vecā pacēla krūzi. Dzira tajā kūpēja.

“Tagad ir laiks satikt Viņu. Dzer.”

Pacēlusi krūzi pie lūpām, viņa sajuta rūgtenu, asu smaržu. Dzēriens bija sīvi salds un savilka muti; viņa to dzēra neatraujoties, jūtot kā dzīslās iepūst, izplešas un pulsē augu gari. Tie bija Viņas augi, ceļojuma augi, kas pieskārās dvēselei. Ķermenis pamazām kļuva gurds un neatsaucīgs, kājas zaudēja savu spēku, un viņa saļima, daudzo roku turēta.

Pasaules acu skatiens aizmiglojās; atvērās iekšējais.

Vārti ir vaļā, kāds klusi teica.

Izvēle ir izdarīta.

Nāc.

Kuģis attālinājās, pamazām saplūstot ar horizontu. Sīkā, zeltainā stīga vibrēja; tā bija viņa balss skaņa, kurā tā skanēja, viņa smarža, kas vēl virmoja tepat, viņas matos, viņa lūpu pieskāriens kaklam. Viņa novilka to nost, visu, kā nokalpojušas drēbes – un iemeta jūrā.

Asaras bija norimušas, dvēseles virsma spoguļoja austošo dienu. Tā bija skaidra, laba diena. Un viņas augums bija gatavs to sastapt, lai kalpotu.

Raksti dziļumā čukstēja, klusi un skaļi, bet viņa atteicās klausīties. Tie runāja par citiem lokiem, satikšanās lokiem; tie runāja par dzimšanu, tie runāja par nāvi. Nekas no tā vēl nebija noticis – un vienlaikus noticis bija viss no tā. Kāda gan bija jēga? Šodienai bija dota tikai šodiena.

Kāds pieskārās raganas plecam.

“Es zinu,” ragana ierunājās pirmā.

“Ko tu zini?”

“To, ko tu man teiksi.”

Vecā pasmīnēja.

“Ko tad?”

“Lai es atlaižu viņu un atgriežu atpakaļ savu spēku.”

Sirmā sieviete uzjautrināta iekrekšķējās.

“Tas ir tas, ko tu gribētu dzirdēt. Lai būtu vieglāk.”

Ragana pagriezās pret salīkušo stāvu.

“Vai tas nav tas, ko tu man vienmēr mācīji?”

“Tas bija tas, kas bija tev jāiemācās. Tagad tev jāiemācās pretējais. Paturēt.”

Viņa uzjautrināta smējās, ik pa laikam ieklepojoties, vērojot raganas acīs dziļu, ar dusmām jauktu apjukumu.

“Un tu man saki to tagad, kad viņš ir prom?” viņa izdvesa.

“Tieši tā.”

Vecā turpināja smieties, līdz raganas dusmas uzkarsa līdz baltkvēlei. Tad skatiens kļuva nopietns, pat skarbs.

“Mācies to, ko tu neproti. Vienmēr mācies jaunu. No tevis nebūs nekādas jēgas, ja tu paliksi, kur esi. Mācies palaist to, ko gribi paturēt. Mācies paturēt to, no kā vēlies aizbēgt. Ej dziļāk, vienmēr ej dziļāk. Izturi saikni, kuru vēlies nocirst. Ļauj tai pulsēt. Paturi ar mīlestību. Bet nebaro viņu ar savas dzīvības spēku. Viņš ir vīrietis, kuram vienmēr būs savs spēks – viņam nav vajadzīgs tavējais. Lūdz, bet neziedo. Negaidi, bet neaizmirsti. Skaties, bet nepieskati. Mīli tik, cik tevī ietilpst, un pāri tam.”

“Es nespēšu … tas ir par daudz prasīts.”

“Tu spēsi,” vecā atkal silti pasmīnēja, viegli papliķējot raganas saraudāto vaigu. “Es tevi pazīstu. Nāc pie manis uz saules rietu, šonakt kursim uguni.”

Soļi aizšvīkstēja, un ragana palika viena. Viņa kliedza. No visas spēka, no dzelmes; kaijas pajuka uz visām pusēm. Kaut kas dziļumā sastājās vietās. Un no turienes viņa pagriezās, lai ietu.

“Mums būs bērns. Meita.”

Viņš sastinga puspagriezienā.

Viņa sēdēja, atspiedusies pret koka stumbru un skatījās tālumā. Augums bija savākts, sejas izteiksme – rāma. Kā šodienas gaiss. Bez vēja pūsmas.

“Ne tagad. Un ne drīz.”

Viņš sajuta pēkšņas, ar apmulsumu jauktas dusmas un saspringtā solī sāka staigāt no vienas puses uz otru.

“Tu runā tā, it kā manas noteikšanas tur nav.”

Ragana nepakustējās.

“Vai tad ir?”

Viņš nespēja nolasīt viņas balss intonāciju. Tai nebija krāsu.

“Vai tu smejies par mani?”

Nometies uz ceļiem, viņš cieši sagrāba viņas plecus un sapurināja. Raganas acis bija aizvērtas, un viņa nepretojās, augums šūpojās tvērienā padevīgs, viegls; pēkšņi viņš pamanīja, ka viņa raud. Bez skaņas, asarām ritot pār vaigiem sīkā, smalkā straumē.

“Kas notiek, burve? Runā!”

Viņa pakratīja galvu, it kā atgaiņājot kaut ko tālu, vēl nenotikušu. Augums trīsēja.

“Tu domā, ka man ir?…” viņa čukstēja. “Ka man tā ir – izvēle?…”

Viņš strauji atrāva rokas no viņas augšdelmiem.

Viņš nesaprata. Viņš bija pieradis viņu nesaprast, bet šis bija par tālu. Viņš juta aukstumu. Dusmas. Un bailes.

“Izvēle ir vienmēr.”

Katrā solī viņš izdarīja izvēli; katrā savā solī šķīra labu no ļauna. Viņa ceļš radās no mazām un lielām izvēlēm pretim mērķim. Bet viņa uzdrīkstējās to apšaubīt, tik vienkārši, neapspriežami, tieši sejā.

Viņa atvēra acis. Tās skatījās viņam garām, tālumā. Tajās bija mīlestība un vienlaikus – sāpes.

“Tas ir par straumi… Dzīvības straumi.”

“Ko tu nesaki, burve?”

“To, ko es nedrīkstu teikt.”

Viņa saliecās iekšējās sāpēs; notika kāda savāda, iekšēja cīņa. Dambis neizturēja, un viņa sāka raudāt balsī, skaļi, nevaldāmi. Viņš nekad nebija redzējis viņu tā raudam, redzētais izšūpoja kā negaidīta vētra. Bezpalīdzīga, izmisusi viņa raudāja, aptvērusi ceļus. Viņš viņu tādu nepazina, nebija pazinis. Apmulsis viņš apskāva trīsošo augumu un ļāva viļņot, glāstot matus un plecus, līdz negaiss norima.

Atguvusies ragana ierunājās palsā, klusā balsī.

“Ir grūti lasīt rakstos vairāk, kā drīkst vēstīt. Bet gandrīz vienmēr tie runā vairāk. ”

Viņa paberzēja pieri pret viņa miklo kreklu un turpināja:

“Vēl – raksti mainās… Šodien tie runā vienu, bet rīt var pārtapt. Jo ir tiesa tam, ko tu saki. Tev ir izvēle. Man ir izvēle. Viņai ir izvēle. Tas ir tikai raksts, kas tiecas tikt izausts caur mums. Bet dažas izvēles ir Viņas svētītas, citas iet pret Viņas straumi. Es nevaru iet pret straumi, kalpojot Viņai. Ar visu izvēles cenu un cenu, ko maksātu tu. Raksts grib turpināties… caur mums… bet var neturpināties. Jo tev ir izvēle, man ir izvēle, un viņai ir izvēle.. saproti?”

“Nē, es nesaprotu,” viņš godīgi atzinās. Bet šobrīd šajā nesaprašanā viņš jutās citādi. Silti. Tā, it kā jebkas būtu iespējams. Un šis jebkas – varēja būt arī skaists. Un, te, šobrīd – viņš ļāva tam būt.

“Saki, vai ragana var dabūt jebkuru vīrieti, ko iekāro?”

Atspiedies uz saliektas delnas, viņš lūkojās lejup viņas saules apspīdētajā sejā. Pirksti spēlējās ar tumsnējo, cieto matu šķipsnu; mazas sviedru lāsītes spīdēja uz pulsējošajiem deniņiem kā sīki dārgakmeņi. Tas bija skaisti. Viņa bija skaista.

“Jebkuru, kurš ir vājāks par viņu.” Burves acis bija aizvērtas un viņa laiski smaidīja. “Nav nekā bezjēdzīgāka par to.”

Izstiepusi virs sevis rokas, viņa zīmēja neredzamus rakstus gaisā. Smilgas dejoja vienā ritmā ar smalkajiem, brūnajiem pirkstiem.

“Ja ragana meklē vīrieti – nevis zog viņa dzīvības enerģiju, – viņa meklēs to, kas ir stiprāks par viņu un kuru dabūt viņa nevarēs.”

“Vai ir arī tādi?”

Burve atvēra acis; viņu skatieni sastapās un nodzirksteļoja.

“Dabūt var jebko. Uz ierobežotu brīdi un par augstu cenu. Par visu, kas ņemts bez dvēseles atļaujas, ir jāmaksā dārgi. Pat, ja ne uzreiz.”

“Tikai nesaki, ka tu nekad neesi to darījusi.”

Burve pasmaidīja un atkal aizvēra acis; pirksti turpināja deju.

“Agri vai vēlu, katrai, kas spēlējas ar spēku, nākas atklāt, ka nav spēcīgākas maģijas par beznosacījuma mīlestību, nav spēcīgāka ieroča par atklātību un nav stingrāka pamata par nodoma tīrību. Reizēm līdz tam ir jāatēdas viss pārējais, jāviļas tajā. Un jāsamaksā pieredzes cena.”

Deja apstājās. Viņa strauji piecēlās sēdus un satvēra viņa seju. Acis raudzījās pretim tumšas, nopietnas un dziļumā – skumjas.

“Tādēļ es saku tev, te un tagad: nepaliec te, ar mani, ja tu nejūties brīvs. Tikko tu nespēsi piecelties un aiziet jebkurā brīdī, tu būsi sev zudis. Tu būsi zudis man un tu būsi zudis mums. Paliec tikai brīvs. Aizej brīvs. Atgriezies brīvs. Nekas cits nav svarīgs.”

Viņš pielika viņas delnu pie lūpām.

“Es apsolu…”

“Nē, nesoli neko. Tas nav tavā varā, to solīt – ne sev, ne man. Ļauj būt tam, kas ir. Un neturi to. Svini to. Svini kopā ar mani.”

Viņa uzlēca kājās un sāka griezties, griezties ar skatu sārtajās rieta debesīs, smiltīm putot un smējās.

Viņš klusējot skatījās viņas dejā; sirds neizturami sāpēja un dzirkstoši līksmoja reizē; viņš jutās pazudis un vienlaikus atradies. Tas bija daudz, daudz par daudz… un vienlaikus tieši tik, lai dzīvotu.

..

“Vienīgais, kas šķir mīlestību no apsēstības, ir brīvība.”

“Vai ragana nevar būt cilvēks?”

Jautājums nodzinkstēja dzestrajā gaisā un kādu brīdi karājās tajā bez atbildes. Vecā gāja straujā solī, soļi zem sasalušās zāles viegli švīkstēja. Nokrekšķējusi elpas garaini, viņa piestāja un ieskatījās meitenei acīs – ne īsti īgni, ne labvēlīgi.

“Ragana ir cilvēks.”

Viņas atsāka iet; klusums ilga vēl kādu brīdi, līdz vecā turpināja:

“Raganai, kas grib kalpot cilvēkam, jāsaprot cilvēks. Vairāk kā cilvēkam, viņa kalpo sievietei – tā tas ir iekārtots. Tāpēc viņai jābūt sievietei. Viņa mīl un pazaudē, ieņem, dzemdē, audzē dzīvību un to apglabā. Viņa ir tuvu zemei, jo tikai tad var no tās ņemt gudrību un spēku – caur savu miesu otra miesai.”

“Vai ragana var aizmirst savu spēku?”

“Protams, var. Katrs var aizmirst savu spēku vai to izmantot nelāgi. Nav tādu likumu, kas to aizliegtu – ne cilvēkam, ne raganai.”

“Tad ragana nav cilvēks?”

Vecā klusi, rešņi iesmējās.

“Lai ragana varētu patiešām palīdzēt cilvēkam, viņai ir jāatsakās no cilvēka. Jāpaceļas virs. Vai jānogrimst zem. Tikai tur sākas spēks.”

“Es nesaprotu.”

“Visu tu saproti, tikai negribi. Jo tas liek nomest tavu ierasto ādu, ar ko esi saaugusi.”

Vecā strauji un negaidīti satvēra ceļabiedres roku, norāva noskretušo cimdu un ieknieba plaukstā. Meitene klusi iekliedzās. Vecā pasmīnēja.

“Atceries: tā nav tava āda. Raganas āda ir čūskas āda. Tā met to, ikreiz no jauna, un tikai tad tā var palikt uz sava ceļa. Ragana nevar paturēt neko tā, kā cilvēks patur. Un nevar atteikties – kā vīrietis atsakās. Viņa ņem visu un atdod atpakaļ, mainoties kā gada rits, saglabājot serdē veldzējošu avotu izslāpušajiem – to, kas nekad nemainās. Vēl viņa ir dubļi, no kā izaug jaunais. Nakts, kurā pazust un atrasties. Tas viss viņa ir. Ragana ir un nav cilvēks. Viņa izvēlas no brīža un brīdi – lai kalpotu Lielajam, ko satiek mazajā. Vienmēr atceries: ragana kalpo un nekalpo cilvēkam. Jo pirmais, kam viņa kalpo, ir viņpus cilvēka.”