“Es esmu nācis ar mieru, burve.”
“Šai zemē nav miera, svešiniek. Un nebūs vēl ilgi.”
Melnie, smagie mati bija izraibināti palsām, gaišām strēlēm. Viņš pamanīja sevī naivu vēlmi noticēt, ka tās garāmejot ir atstājusi salna, un drīz, kūstot lediem, tie atkal būs spoži un vijīgi kā agrāk, kad viņš pirmo reizi tiem pieskārās. Tumši, sīvi smaržaini… Tikai viņas mugura bija tikpat stalta kā vienmēr, par spīti nastai, par kuras smagumu runāja acis. Arī tās bija skārusi salna.
“Vai kādreiz es pārstāšu būt tev svešinieks, burve?”
Viņa paraustīja plecus.
“Ne šai dzīvē.”
“Tad es cerētu satikties citā, ja tādai ticētu.”
Viņa pasmaidīja.
“Es šodien aizvēru acis vienam no jūsu karavīriem. Vai zini, ko viņš teica pirms tam? “Paldies, es aizlūgšu par tevi debesīs.” Tātad, kāda cerība manai zudušajai dvēselei vēl ir.”
Lēni, pa vienam saišu ritulim un vācelei viņa turpināja pārcilāt somas saturu. Daži no traukiem bija pustukši, viņa tos pakratīja, pirms likt atpakaļ.
“Burve.”
“Kādēļ tu turpini te nākt? Ko tu gaidi? Es nespēšu pieņemt ne tavu ticību, ne svētīt tavu ceļu. Pārāk dziļas rētas ir atstājuši jūsu soļi šai zemē. Pārāk ilgi man un man līdzīgajām nāksies tās dziedēt.”
“Tu nespēj atzīt, cik tuvi tie ir. Mūsu ceļi. Un Viņā tie top Viens.”
“Tagad tie ir savīti asinīm, uguni un zvērestiem atriebt. Un jūsu karavīru izvaroto sieviešu bērni savīs tos vēl ciešāk. Jā, tas tā ir. Tos nevarēs vairs nošķirt. Varbūt tāds ir Lielās Mātes lēmums, caur tiem dzemdināt mūs no jauna…”
“Kādēļ tad tu joprojām bēdz no manis?”
Pēkšņi viņš sajuta spēcīgu, kaismu vēlmi viņu noskūpstīt. Ievīt pirkstus viņas matos… Viņš nodrebēja. Tik maz kas bija mainījies. Un viņa to redzēja.
“Jo tu gribi iegūt. Jūs visi gribat. Kurš godu, kurš naudu, kurš sievietes miesu. Ar varu iegūt, ne sagaidot telpu, ne sagaidot ziedu, kas atplaukst savā laikā. Nepacietīgi un raupji jūs ņemat paši, un ņemtais sairst jūsu rokās kā pīšļi.”
“Burve, tu nezini, cik tālus ceļus es esmu gājis, bet visi tie tev ir par tuvu. Es nevaru samierināt pasaules, ja tas ir tas, ko tu prasi.”
Viņa iesmējās.
“Vai es ko prasu? To visu tu esi izdomājis savā prātā, lai dzītos pakaļ iedomātam medījumam.”
Viņš sajuta dusmas.
“Neizaicini manus dēmonus, kairinot tos ar nicinājumu, burve. Tu nolādi karu, bet pati sēj indi. Ar savu augstprātību tu noārdi tiltus tur, kur tie iespējami, un pēc tam pati izdedz vientulībā. Tu esi nocietinājusi savu maigumu un aizslēgusi sirdi, atstājot taku tikai bērniem un mirstošajiem. No kā tu baidies? Burve, liela ir tava patiesība, vai tai vienmēr pretim nav cita? Es redzu, cik tuva ir gaisma, kurā tu spīdi – tuva tai, kas dod ticību man. Un es turpināšu tev sniegt savu roku, līdz reiz tu to pieņemsi. Un varbūt tas darīs vismaz nelielu izmaiņu tai cīņā, kuras daļa mēs esam.”
Viņa klusēja, bet viņš jutā kaut ko trauslu kustamies viņā, spožu un trauslu kā sveces liesma. Viņa ierunājās, klusi, skaidri.
“Zini. Es savā mūžā esmu pieņēmusi desmitiem mazas dzīvības, tām ierodoties šai pasaulē. Bet pēdējā gada ritā esmu aizvadījusi simtiem, un visas pirms laika. Es nespēju atrast sevī pieņemšanu šai tīksmei mirt un nogalināt – vienalga, kā vārdā. Ja tu spētu uzbūvēt tiltu, kas ved tam pāri, es ietu. Vai vari?”
“Tu mani aicini vai izaicini, burve? Un ja es teiktu, ka varu to uzbūvēt tikai kopā ar tevi?”
Viņa pasmaidīja.
“Bet ja nu tāds jau ir, un vienīgais, kas vajadzīgs, lai tas varētu nest, ir solis? Varavīksnes tilts pēc asaru lietavām. Reizēm es to redzu, aizverot acis. Kā pavasari ziemas spelgonī.”
Viņa pēkšņi un dzidri iesmējās, uzliekot roku uz viņa krūtīm. Un viņš sajuta siltumu starojam no tās, caur sevi, caur viņu, sīkām sazarotām stīgām saaužot augumus un dvēseles vienotā plūsmā – pulsējošā, dzīvā un kopīgā.
“Šeit es to jūtu. Šeit.”
