dzeja

Showing: 1 - 10 of 11 RESULTS

Dzejas vakars “Es atļauju sev just”

“Es atļauju sev just” – tas ir gan manifests, gan aicinājums. Apzinātas un izpaustas jūtas un sajūtas dara mūs veselus. Izkliegtas, izrunātas, nočukstētas – tieši tādas, kādas tās ir – jūtas ļauj mums būt dzīviem. Jūtas, izpaustas vārdā, kļūst dzirdamas arī otram, un tās var sa-skanēties. Satikties. Tās dara mūs tuvus citu citam un ļauj būt kopā.
Dzeja ir bijis mans ceļš pretim savām jūtām, veids, kā savienot nesavienojamo un pieskarties tam, kas nav nosaucams. Šai vakarā dalīšos ar rakstīto; Vēsma Keire un Rasa Laube būs klātesošas ar savu dvēseles skaņu muzikālajā improvizācijā un dziesmās. Te arī Tevi aicinām.
Dzejas vakars “Es atļauju sev just”
✨K. Valdemāra 3, Zaļās Villas kvartāla Upes telpā
✨17.07, ceturtdien, 19.00
✨Ieejas maksa: 10 eur, apmaksājot iepriekš, 15 eur, maksājot uz vietas.
Saite pieteikumam un apmaksai:
https://ej.uz/dzeja1707
Pēc oficiālās daļas – kopēja muzikāla improvizācija, sadziedāšanās.

tuvāk

cauri sīkiem asiem brikšņiem

noskrāpētiem kailiem cirkšņiem

es pie tevis tuvāk eju

vai uz kauju vai uz deju

zini, man ir ļoti bailes

nevar redzēt kas ir tālēs

tikai soli priekšā taustot

nezinot un nenojaušot

un kad balti uzaust rīti

maigi, dzidri, miglā tīti

nokrīt ēnas norimst puksti

klusā dzīlē dziļi čuksti –

pašai sevi tavās acīs

neviens cits man nepasacīs

***

un nevēli šodien man visu gaišo
es šodien visu tumšāko gribu
to tumšo un karsto, kas ņudz un elso
to pazemi melno un aizzvaigžņu telpu
to dzīvību versmi, kas nepieradināma
to nāvi, kas atņemot atdara dzīvi
un jā, es zinu, ka tev tur ir bailes
tai tukšumā krist bez drošības virves
kur nav nekā ko mēs zinājām labi
kur pazūs it viss un arī mēs abi
man arī ir bailes, un kas to lai zina
kā visu Dievs Sevī to ietilpina…
bet vairāk es pus-dzīva nevarēšu
un ceru, ka nekad arī negribēšu

***

aizvien klusāka kļūst dzīve
es viņu nedzirdu gandrīz
tai upē kas es kādreiz biju
vairs mani ūdens nepazīs
un kad man šķiet ka viss ir atdots
es zinu, ka ir samelots
jo neko mazāk nekā īsto
no manis viņa neprasīs

Dāvidam

ja vien tu zinātu
māmiņ
cik skaistas ir sniegpārsliņas
tūkstoš šķautnes
varbūt tu nedusmotos
kad es nedzirdu tevi
saucam desmito reizi

(vairāk…)

Mīļotajam

viegli aug puķes laukā
kuras Dievs pats sēj un lej
kāpēc tad manā dārzā
tik lēnītēm roze slej
viegli ir taureim lidot
no zieda pie zieda diet
bet vai bitei ir grūtāk
no jauna uz mājām iet
es zinu tu arī gribi
lai mēs lidotu tā
pretī apvārsnim kopā
kā tas bij pirmsākumā
mēs varam ceļot ilgi
mēs varam neiet nekur
un tomēr atkal no jauna
satikt to kas mūs tur
to kas mūs tur uz zemes
to kas debesīs ceļ
to kas viens otra acīs
vienlaikus glāsta un dzeļ
un ja mēs celsim māju
lai tā būtu ap mums
un visur kurp vien mēs ietu
ziedētu debessjums

(25.07.14)

***

tu esi ciet
tur nevar tikt
tur gaisma spīd
bet nevar tikt
tur piedzimst viss
un atkal mirst
tur esi tu
un nevar tikt

es dzirdu:
skan
tu skani balts
un atkal vārds
un atkal nav
tik skaļi kliedz
un skaļi sāp
es nedzirdu
tas ir par daudz

re, te ir roka
re, ir sirds
tas viss ir īsts
ko viņa mirdz
un ja tu neņem
tad lai ir
kur gaisma mūs
vairs nenošķir

***

liela tā būs un stipra staros
maiga kā ziedi un cieta kā klints
vējā un lietū skalota balta
no sava spēka kā bērns viņa augs
tajā stundā, kad zvaigznes kritīs
jauna saule bez vārda tev dzims
un no jauna dārgāko atdot
to, kas nekad nav bijis mans

***

un tu stāvi apskaidrota
piedzimusi, Dieva dota
bet man bail ir tavas gaismas
bet man bail ir tavas liesmas
bet man bail ir sevis paša
tavu smaidu neņemoša