Jaunrade

***

Viss šeit ir manis radīts. Te, manā telpā, manā dzīves valstībā, viss ir izaudzis no manis pašas. No manis un mantojuma, ko nesu — gan viegla, gan smaga. Un neviens nekad nevar iebrist manā dārzā, lai ko izbradātu, ja vien es pati to neesmu gribējusi. Un neviens nevar mani iepriecēt un uzziedināt, ja es neesmu to atļāvusi. Tā ir mana atbildība, visa. Un tu neesi vainīgs, ka es tagad raudu. Es gribēju raudāt, un tu devi tam vārtus. Tik vienkārši tas ir.
Tikai… kurš ir tas es? Kurš vienmēr lien pa priekšu? Kurš vienmēr kaut ko grib, un priekš kam? Kaut kam ir jābūt aiz viņa, es saku un kad esmu nogurusi no cīņas, redzu acu atspulgā tavā to gaismu, kas mūs vieno zem daudzajiem skaļajiem bērniem, kas vienmēr tik lieli jūtas. To kluso gaismu, kas skan.
Ne-es-ošo…

Добавить комментарий

Ваш e-mail не будет опубликован. Обязательные поля помечены *