Es šodien dziedāju, dunot sirdspukstiem, un redzēju ainas no kāda sena slāņa, savīstīta, noglabāta, no dziļas mīlestības līdzi nesta. Man bira asaras, tās plūda neturamas, nenoturamas – tas viss bija kļuvis par smagu maniem pleciem, šī dārgā nasta, te, tagad, man vairs nebija spēka tai. Kā kūstošs sniegs tā ritēja pār manu miesu lejup, atpakaļ uz turieni, no kurienes nākusi, un lūdza, lai to vairs netur. Un vienlaikus mana Dvēsele bija nokritusi ceļos pie šī spēka saknēm, dziļā, pieķērīgā pateicībā, bērna pateicībā par Dzīvību, kas turpinās, un mūžīgā uzticībā, uzticībā ar savas brīvības ķīlu. Tā es biju, te un tur vienlaikus.
***
Pelni… tie vēl kūp. Viss ir beidzies. Ir kluss, ļoti kluss. Vieni ir aizgājuši un citi ir miruši, un viņu pēdas pamazām aizputina vējš. Tie neatgriezīsies. Tukšas ir sētas. Mēs esam palikušas vienas, vien bērni slēpjas apģērba krokās. Māju vairs nav, nav māju, kurp patvert augumus, un saltā rudens elpa čukst: būs auksti. Būs grūti laiki. Būs ilgi, grūti laiki, un ziema nāks, un iespējams, ka būs bads. Bet es vēl jūtu zemes siltumu, zem savām pēdām, tur, kur tā pulsē dziļās uguns straumēs. Tās tur mani un saka: “Būs grūti, bet Tu dzīvosi. Tu izdzīvosi cauri tam, un caur Tevi Dzīvība turpināsies. Es nesīšu Tevi. Es došu Tev savas sēklas, un iedēstītas Manā miesā, tās baros Tavējo, un Tu dzīvosi, un dzīvos Tavi bērni.” Un es zinu, ka tā būs, un nav vietas šaubām. Sīvā un skarbā spēkā, es zinu, ka manas rokas kļūs raupjas, un vaigs novītīs, un maigums tiks aizskalots kā lieks spīgulis – bet es dzīvošu, un tas ir vienīgais, kam ir vērtība. Es būšu viena, vientuļa, cieta un dzīva. Un es maksāšu šo dzīvības cenu nekaulēdamās.
Bet tad paies gadi vai gadsimti. Dzīvība būs paņēmusi savu daļu, tāpat kā nāve. Un dziļumā būs izdīdzis kas jauns, kam nebūs vairs vietas bruņu čaulā, tik drošā un pārmantotā. Tas augs aizvien lielāks, un meklēs telpu, klātbūtnes telpu. Un čukstēs: var citādi. Kopā var. Var viegli. Var gaiši, un dejojoši, arī tāda ir dzīvība, patiesi, tikpat dzīvs kā līdumā kartupeļa zieds ir arī puķzirnis acu priekam.
Un tad es vēlreiz kritīšu pie Viņas kājām un lūgšu:
“Ļauj man iet. Ļauj man atļaut sev aiziet no Tevis, kā esmu pazinusi – tālāk. Spārnos aiziet. Es varu būt cita. Jauna būt, nebijusi. Es drīkstu būt viegla. Es drīkstu balstīta būt, un līdzdalīta. Baudoša būt un izbaudīta. Un tikpat dzīva, un vairāk vēl… Piepildīta.”
