Neslāpē

Neslāpē Mīlestību. Viņa vienalga izlauzīsies, tikai jau cita, caur sāpju saltām šķembām, senu nevēdinātu pagrabu elpu tavas zemapziņas kambaros vai ugunīgi iznīcinošu liesmu. Avots, kas ir atmodies, atradīs virzienu, un sulojošā zeme aptvers katru viņā mestu akmeni, līdz pamazām asaru noskalots, aiztrauks sev lemto ceļu. Kas tu esi, lai stāvētu pretim Mīlestībai? Kas tu esi, lai apšaubītu Viņas pareizību? Un visi tie slāņi un sārņi, ko tu nes un ar ko piesedz savu stipro, skaisto kailumu, nespēj Viņas priekšā saglabāt klinsakmens smagumu, ko zīmē tavs prāts. Tu esi vairāk, Tā vienmēr čukst, tu esi liela- kā Es… neizmaini sevi sīknaudā, nenodod sevi pašizdomotātos valgos… Tu neesi vēl redzējusi savu radīšanas plašumu, ko Es glabāju tev priekš tevis kā dārgāko dārgakmeni… Esi drosmīga, un tu pieredzēsi neatklāto. Esi trausla, un tu satiksi spēku. Esi pati, tuvu, maigi un varonīgi, un pārējais tiks Manis piemests.. Tu esi tas viss, ko meklē – un tu spēj to caurlaist, paliekot dzīva. Spēj.

Pievienot komentāru