Spēles, kas spēlē cilvēkus

Transformatīvās spēles ir vienlaikus jauns un sens pašizziņas instruments. Kā garīgās prakses daļa transformatīvās spēles bijušas pazīstamas senajā Indijā (Lila, senindiešu tempļu spēle); spēle “Transformācija” izveidota pagājušajā gadsimtā; tomēr visstraujāko popularitāti un variācijas transformatīvās spēles ieguvušas tieši pēdējā gadu desmitā valstīs ar krieviski runājošu auditoriju. Šobrīd oriģinālu transformatīvu spēļu skaits jau sniedzas daudzos simtos – tās iespējams spēlēt, iegādāties, vadīt un izgudrot savas; tiek organizēt starptautiski transformatīvo spēļu festivāli. Lielai daļai spēļu nepieciešama apmācība, ievadīšana konkrētās spēles tehnikā, ko īsteno tās autors vai autora akceptēti instruktori, tomēr vienotas sertifikācijas sistēmas, lai nosauktu sevi par transformatīvo spēļu meistarru – spēļu tehniķi (игротехник, kr.), nav. Daudziem spēļu vadītājiem pamatspeciālizācija ir cita, tomēr parasti bāzēta transformatīvā darbā ar cilvēkiem (kouči, psihologi, psihoterpeiti, izvietojumu vadītāji, u.c.), spēles savā praksē izmantojot kā papildus metodi; daļa transformatīvo spēļu meistaru koncentrējas uz transformatīvajām spēlēm kā pamatinstrumentu. Spēles tiek vadītas gan grupās, gan individuāli.

No tērcītes uz upi

Pirmā transformatīvā spēle mūsu rokās nonāca pirms septiņiem gadiem, kad kādā plašā ezoteriskā festivālā Piemaskavā mūsu kopīgais draugs pamanīja un vēlāk lūdza viņam uz Latviju atvest spēli “Lila-Čakra”. Sākumā to spēlējām draugu lokā, pamazām uzdrošinoties to vadīt arī citās auditorijās. Spēle nebeidza mūs pārsteigt ar savu dziļumu un daudzdimensionalitāti. Bija dzīves periodi, kad pieņemot būtiskus lēmumus, ģimenē smejoties runājām: “Par to ir jāuzspēlē!” Un patiesi, katra spēle deva atklāsmes, rosināja plašāku situācijas izpratni. Protams, ātri sapratām, ka par orākulu šādu metodi uztvert nav veselīgi un efektīvi, bet par orģinālu veidu dialogam ar saviem neapzinātajiem aspektiem – gan. Pamazām apgūto spēļu klāsts papildinājās, un šobrīd mūsu sortimentā kopumā to ir padsmit, ietverot divas autorspēles – un tām noteikti piepulcēsies vēl citas.

“Pasaule sāk eksistēt”

Viena no mums mīļām transformatīvajām spēlēm “Magu impērija” sākas tieši ar šādu frāzi, kas spilgti atspoguļo transformatīvo spēļu būtību. Spēle ir kā maza, koncentrēta dzīve, kas sava formāta ietvaros ļauj ieraudzīt mūsu pašradīto pasauli un tās likumsakarības. Mēs esam tās radītāji, dievi un vienlaikus apdzīvotāji, ar savām izvēlēm, uzmanības fokusu un iekšējo stāvokļu dinamiku mainot realitāti ik brīdi. Bet ja es pamēģinātu šādi – kāda taptu mana pasaule? Ja pieliktu savas enerģijas svaru, lūk, šim punktam, kā izmainītos manas galaktikas kustība? Lūkojoties citu spēlētāju spoguļos, spēles procesa kāpumos un kritumos, mēs iegūstam jaunas atklāsmes par jau zināmo, jaunu impulsu esošā izziņā. Tas notiek rotaļīgi un viegli, dinamiski un aizraujoši – tik bieži mēs esam pārāk nopietni, risinot savus jautājumus, dodot tiem problēmas vārdu un pazaudējot daudzšķautņaino spektru, ko vienmēr slēpj jebkura dievišķa izaicinājuma dāvana. Spēle ir lielisks veids, kā to izmēģināt piedzīvot atšķirīgi – bērnišķi, zinātkāri, drosmīgi.

Spēles, kas spēlē cilvēkus

Vai cilvēki spēlē spēli vai spēle spēlē cilvēkus? Gadu gaitā vadot visdažādākās spēles, mums kļuva skaidrs, ka ikkatra spēle ir kā dzīva būtne. Tai ir savs lauks un saprāts, sava enerģija un potenciāls, kas veidojas, savijoties simboliskās konceptuālās sistēmas enerģijai, kas ir spēles pamatā; spēles autora kvalitātēm, kā arī daudziem citiem nozīmīgiem aspektiem. Pārmaiņa, transformācija norit pašā kontakta procesā – satiekoties spēlei un spēlētājam, spēlei un vadītājam, spēlei un grupai un visai šo komponentu saspēlei. Spēle dod telpai robežas; spēlētāji to piepilda ar sevi, apdvēseļo. Spēle it kā konteinerē, aptver spēlētāju nesto neapzināto saturu un brīnumainā veidā ļauj izpausties tieši tam, kam apziņa šajā brīdī ir atvērta un nobriedusi – nesteidzinot, neforsējot, bet rotaļīgi ievilinot savu iespēju plašumā un, aizraujot apziņu ar savu krāsainību, nemanot ved dziļāk, tuvāk tai dvēseles daļai, kas iniciē izmaiņas.

Izvēlies, ko vēlies

Transformatīvās spēles ietver virkni procesu, no kuriem katram ir nozīmīga vieta. Vispārīgi spēles iespējams dalīt divās nosacītās kategorijās pēc to dinamikas un fokusa: intraverti vērstas un ekstraverti vērstas spēles. Intravertās spēles balstās un individuālu darbu katram spēlētājam ar savu jautājumu, iedziļināšanos, retrospekciju un analīzi. Tajās spēlētāji iet paralēlu, bet pamatā nodalītu ceļu katrs sava pieprasījuma izpētē. Savukārt ekstravertās spēles balstītas savstarpējo grupas procesu akcentēšanā, sevis izziņā caur otru, savstarpējo mijiedarbību, dinamikā un ekspresijā, aicinot sevi izpaust, pieredzēt darbībā. Protams, lielākoties visas spēles ietver kā vienus, tā otrus aspektus – mainās vienīgi proporcija. Katrai spēlei ir arī savs tematiskais loks, izvērsums (piemēram, attiecības, mērķi un to sasniegšana, naudas aprite, arhetipiskās enerģijas u. tml), kuras ietvaros ceļojums notiek; atsevišķs spēļu atzars ir biznesa spēles, kam parasti ir apmācošs vai izklaidējošs raksturs.

Sinhronitātes brīnums

Viena no lietām, kas ikreiz no jauna satriec transformatīvo spēļu spēlētājus, ir spēles gājienu precizitāte attiecībā uz apskatāmo jautājumu – līdzīgi kā izvietojumos klientus pārsteidz aizvietotāju nolasītās informācijas atbilstība. Metamais kauliņš vienmēr uzmetīs tik, cik nepieciešams, lai atspoguļotu spēlētāja stratēģiju vai scenāriju, virzoties pa spēles-dzīves laukumu. Roka vienmēr izvilks to asociatīvo kārti, kas vistiešāk dos pieeju jautājuma izgaismošanai. Šis sistēmiskais fenomens- sinhronitāte – ļauj neapzinātajiem procesiem, saskaņojotiess ar fiziskās pasaules izpausmi kļūst redzamiem, precīzi atspoguļotiem, ja pastāv šāds nodoms un gatavība tos uztvert. Jo ciešākā kontaktā spēlētājs ir ar sevi, jo skaidrāk viņš spēj ieraudzīt – un izmantot šo parādību. Tomēr tas var arī nenotikt, ja aizsardzības sistēmas konkrētā jautājuma izzināšanā darbojas spēcīgi; spēlētājs var nebūt gatavs redzēt, dzirdēt patieso atbildi – jo, iespējams, tā ir pārāk konfrontējoša vai sāpīga. Bet pat šķietams atbildes trūkums uz apziņas formulēto jautājumu ir atbilde. Rezultāts nav mērķis; mērķis ir process, tā pilnestīgs piedzīvojums. Un, jo vairāk uzticies spēles lauka gudrībai, jo raitāks tas ir, vieglāka un sajūtami noderīgāka ir dalība spēlē.
Ir kāds teiciens, ko bieži izmantojam: spēles tiek organizētas Debesīs. Tas, cik un kādi spēlētāji ir grupā, cilvēks, kuram es esmu apsēdies blakus, metamais kauliņš, kas ticis manās rokās – viss kļūst par neatņemamu daļu no stāsta. Pat it kā neveiksmīga spēle ir vārti, kas dod jauna veida pieeju sev. Nejaušības pārstāj eksistēt – katrs no Spēli veidojošajiem elementiem kļūst par dzīvu tās daļu, un es, spēlētājs, sevi piedzīvoju caur šo brīnumaino mijiedarbību.

Vadītāji, pavadoņi

Spēles ir dažādas un arī viņu prasības pret saviem vadītājiem atšķiras. Kādām ir nepieciešamas spēles tematiku dziļi pārzinošs meistars, citas ir draudzīgas un liberālas, ļaujot savu potenciālu līdzdalīt bez īpašas sagatavošanās. Kādai vajadzīgs enerģisks, dinamiks vadītājs, lai tā varētu izpausties pilnā spektrā, citai – maigs un intuitīvs. Veiksmīga sinerģiska kopkustība neapšaubāmi kļūst iespējama vienīgi caur sadraudzību, savstarpēju rezonansi starp spēli un viņas vadītāju. Vienu un to pašu spēli katrs vadītājs vienmēr vadīs citādi. Tomēr vadītāja rokās un to prasmīgumā likts ļoti daudz, tāpēc noteiktas “laba vadītāja” kvalitātes iespējams izdalīt, un tās iegūstamas vienīgi praksē. Viena no tām ir prasme redzēt un neuzbāzīgi virzīt grupas dinamikas procesus. Zināt, kas darāms, ja spēles dinamika palēninās vai iestrēgst; kā padarīt procesu dziļāku, ja tas ir virspusējs; kā harmonizēt atsevišķa spēlētāja stāvokli, ja skarta trauma; kā saliedēt grupu, lai kopīgais process būtu veiksmīgāks un uzturēt dabisku uzmanību spēlētāju uzmanības fokusu uz spēles procesu. Tomēr laikam par lielāko vadītāja meistarību uzskatāma māksla darbīgi ticēt lielajam kopradīšanas procesam, nevis censties to vadīt caur sava ego spēku. Kā to pārbaudīt? Praktiski vienmēr šādi ego uzturēti pūliņi vainagojas ar smagumu sajūtu un spēka izsīkumu visiem iesaistītajiem; laba spēle – tā ir spēle, pēc kuras vadītājs jūtas iedvesmots un emocionāli spēkpilns, pat, ja fiziski noguris, un tāpat jūtas spēlētāji. Praktiski šī prasme izpaužas cieņā pret katra spēlētāja individuālo ceļu, respektu pret tolerējamo atklāsmju intensitāti, neitralitātē un iekšējā centrētībā. Labs vadītājs interpretēs maz (pat uz to aicināts), kodolīgi un gudri uzdos nepieciešamos jautājumus un ļaus katram piedzīvot savu, tieši šobrīd nepieciešamo atbildi.
Īpaša “garša” un māksla ir kopīgi vadītas spēles, kur, apvienojoties divu vadītāju potenciālam, spēle iegūst īpašu dziļumu un spēku. Tas ir skaists, bet vienlaikus specifisks process, prasot no abiem vadītājiem dziļu savstarpēju paļaušanos, cieņu un smalku izjūtu, gan par spēles procesu kopumā, gan vienam pret otru.

***

Transformatīvās spēles diez vai varēs aizvietot dziļu terapiju un ikdienas apzinātu garīgu praksi. Lai gan to pārveides potenciāls ir nenoliedzams un spēcīgs, noturīgām pārmaiņām ir nepieciešams patstāvīgs darbs. Vienlaikus spēle var būt pagrieziena punkts, “pēdējais piliens” jautājumiem kas ilgi risināti, nevarot atrast pieeju tradicionālos veidos. Transformatīvo spēļu atslēgas vārdi ir: atklāsme, notikuma prieks un pārmaiņu impulss. Tās ir kā ceļojums, caur kuru, izstaigājot ceļu ceļus, mēs atkal atgriežamies mājās un ieraugām tās jaunā, citu acu gaismā.

Uz tikšanos Spēlē!

[ raksts oriģināli publicēts žurnālā “Taka”]

Pievienot komentāru