Holodinamikas procesos bieži ir kāds brīdis, kad gan vadītājs, gan ceļinieks “gandrīz aizmieg”. Kad kas tāds notika manas prakses sākumā, domāju, ka vainojams pieredzes trūkums. Tomēr nu jau pēc vairāku gadu prakses sapratu, ka tas ir jēgpilns procesa etaps. Abi ceļinieki (arī vadītājs ir viens no viņiem) iet arvien dziļāk zemapziņas tēlu mežā, līdz ļoti ļoti nogurst. Nogurst apziņa, un lielā mērā tāds arī ir procesa mērķis – nokausēt balsi, kas cenšas atbildēt uz jautājumiem, pirms tie uzdoti. Nomainīt ierasto, skaidro bildi, kas pieņemta savas pasaules homeostāzes uzturēšanai, pat, kad tā jau sen zaudējusi svaigumu un spēju spirdzināt dvēseli. Parasti tieši tad, kad šķiet, ka nekas vairs nenotiks (starp citu, tāds mirklis bieži sastopams arī sistēmiskajos izkārtojumos) – uzaust jauna gaisma. Risinājums, kas nav ticis gaidīts, priekšstatīts. Un katru reizi tas man ir apliecinājums tam, ka bagātības, kam mēs varam piekļūt mūsu dvēseles dziļumos, ir neizmērojamas.
Tumšākā nakts ir tieši pirms rītausmas
