Jaunrade

***

Kaut kur dziļumā kņudina mazi, zeltaini sārti asni. Par viņiem nezina neviens no ārpasaules, un viņi paši sevi tā īsti ne. Cik savādi, es domāju, ka vajag lielas sāpes lai varētu atsākt redzēt, lai varētu sākt just. Lai varētu ieelpot elpu par sevi, nevis par visu to, kas nests. Kā auksta pelde, kas apdullina uz brīdi visas maņas, lai atkal tās atmodinātu. Cik savādi, ka aizmigšanu tik bieži nepamana… bet atmodināšanu — gan. Un tad ļoti gribas smieties, jo pēkšņi ir tik viegli, viegli un smejoši būt, elpot un redzēt. Dzirdēt elpu, savu elpu. Dzīvību kņudam dziļumā savā.

Добавить комментарий

Ваш e-mail не будет опубликован. Обязательные поля помечены *