Par sievietes garīgo ceļu pie sevis – sievišķo iniciāciju – šobrīd atrodams daudz informācijas un pieredžu ieguves iespēju – gan literatūras, gan praktisku nodarbību un grupu, ezotērisku skolu, mākslas izpausmju. Tverot impulsus sociālajā telpā bieži rodas sajūta, ka šī tēma tieši pēdējās desmitgadēs ir nobriedusi kā gatavs auglis. Esmu pārliecināta, kā tā ir dziļa kolektīva vajadzība, kas virza šos procesus – vajadzība atgriezt sievišķības sakrālās dabas izstarotās vērtības (tādas kā rūpes, maigums un empātija) pasaules mērogā, gan attieksmē pret mūsu Māti – planētu Zemi, gan vienam pret otru. Sieviete, kas dod dzīvību, kas caur savu miesu turpina dzīvības ritu, ir tā, kuras rokās ir daudz spēka un neizakāmi daudz ietekmes – arī uz globāliem procesiem. Bet nenoliedzami, ka pirms jebkādas pārmaiņas var kļūt kolektīvas, tās primāri ir dziļi individuālas. Procesi, kas izejami dvēseles pieredzes ceļā – arī savā sievietes identitātē – savā ziņā ir nosacīti, katrs no etapiem nes noteikta veida uzdevumus, kurus praktiski nav iespējams apiet. Tas, kā mēs ar tiem sastopamies, kā integrējam iegūtās pieredzes, arī veido mūsu kodolu.
Bērnišķīgā nevainība un pāreja krēslā
Bērns ar instinktīvajiem un garīgajiem spēkiem runā vienā valodā, nenodalot sevi no tiem, spēlējoties ar tiem uz pasauļu robežas. Lai gan jau agrīni enerģētiskās atšķirības starp dzimumiem – izziņas vērsumā, aktivitātē, tempā neapšaubām ir, dzimumlomai nav izšķirošas nozīmes. Augot robežas kļūst izteiktākas, struturējas dualitāte arī sievišķi-vīrišķajā piederībā. Nevainīgo, tiešo izpēti nomaina krēslaina neziņa, un tieši caur to sākas sevis apzināšana kā individualitātei – arī kā sava dzimuma pieredžu nesējam. Kurā brīdī meitene kļūst par sievieti? Tradicionāli šis pārtapšanas periods tiek saistīts ar pubertāti, hormonālajām izmaiņām un seksualitātes uzplaukumu. Šajā periodā aba dzimuma bērni negaidot nokļūst pasaulē, kas viņiem ir sveša – gan sākot ar savu ķermeni, gan apkārtējās pasaules nosacījumu uztveri un sevis izjūtu tajā. Maz pamazām zūd autoritāšu iespaids, kas vadījis līdz šim, atstājot dvēseli bez ārējiem orientieriem. Šie procesi dažādās formās tiek atspoguļoti folklorā – gan dainās, gan pasakās, jau agrīni sagatvojot dvēseli izaicinājumiem, kas to sagaida. Sievišķās iniciācijas tematikā tradicionāls ir Pelnrušķītes motīvs – kā zināms, pasakas sākumā galvenā varone zaudē māti, drošo atbalsta figūru, atstājot varoni tikšanās pieredzei ar konfrontējošo, apšaubošo, nelabvēlīgo (pamāte un viņas meitas). Meitene- jaunā sieviete ir spiesta sākt meklēt jaunus, iekšējus pieturas punktus, lai risinātu dzīves izvirzītos uzdevumus. Kas ir zīmīgi – vīrieša (tēva) figūra šajā pasaka etapā neizgaismojas kā resurss – akcentējot to, ka sevis atrašana sievišķajā notiek caur sava dzimuma spēka avotu dziļāku iepazīšanu. Ja skatām bērna attīstību un abu vecāku nozīmi tajā no psihloģijas viedokļa, tiek uzskatīts, ka pirmā septiņgade ir mātes ietekmes periods, otrā septiņgades – tēva, savukārt no pusaudžu vecuma jaunietis paliek sava dzimuma vecuma ietekmes zonā, ko pasakas skaisti atspoguļo.
Maldu ceļi. Pelnrušķīte un “sliktā meitene”
Līdz ar pieaugšanu mēs sākam apzināti (vai mazāk apzināti) izdarīt izvēles un veidot savu dzīvi. Ļoti reti šis ceļš izdodas gluds, visbiežāk sieviete neizbēgami izvēlas ceļu pagriezienus, kas viņu attālina no sevis un iekējās patiesības. Viens no biežākajiem slazdiem, kurā var iekrist sieviete, ir priekšstats (un tam pakārtota dzīves pozīcija): mani mīlēs, ja vien es būšu pietiekami laba. Sievietes personības struktūras ārējā slānī ir daudz elastīgāka kā vīrietim, sievietei ir dabas dota spēja pielāgoties, nogludināt, būt par tiltu starp nesavienojamām pasaulēm, un caur savu mainību tās savienot sevī un citos. Mainības funkcija ir saglabāšanās, turpināšanās, sieviete caur savu ķermeni nes dzīvību tālāk, tāpēc sievietē ārkārtīgi dziļa līmenī ir izveidojušies mehānismi, kas caur ārējo elastību ļauj saglabāt un mantot būtisko, esenciālo. Sociāli sievietei ir patīkami būt patīkamai, un ārkārtīgi svarīgi būt pieņemtai, iekļauties vidē, kas dota apkārt, bioloģiski skatoties – lai izdzīvotu, garīga līmenī – lai caur sevi izpaustu veselumu, Dieva vienlaicību pretējībā, dievišķību dualitātē. Tā ir skaista un vērtīga kvalitāte, bez kuras nav iespējama attīstība. Grūtības rodas tad, kad sieviete sāk sevi līdz šai kvalitātei reducēt, un, maldīgas pašuzupurēšanās vai egoistiskas pašapliecināšanās dzīta, nošķiras no citiem saviem aspektiem un vienlaikus – no sava barojošā spēka, no Lielās Mātes daudzdimensionalitātes. Sašaurinot sevi līdz citiem ērtam un patīkamam objektam, dzīvība dziļumā neizbēgami sāk zust. Paradoksāli, bet to iespējams realizēt arī dziļā pārliecībā par nodošanos personīgai attīstībai. “Ja es kļūšu pilnīgāka, virtuozāka savā sievišķībā, savā varēšanā, es kļūšu gribama, novērtēta, laimīga” – cik daudz pseidogarīgu semināru tiek veidots, ekspluatējot šos maldus! Sievišķības skolas vai vīriešu – guru instrukciju traktāti, kā piesaistīt vīru-miljonāru… Vai par pašieceltu “pamāti” šajā arhetipisksjā ceļā sievietes pasaulē kļūst pašas partneris – kura dēļ mainīt sevi līdz nesasniedzamajam ideālam, lasot zirņus no pelavām no saules līdz rietam. Vienlaikus “pamāte” vienmēr paliks neapmierināta un neapmierināma – jo tās funkcija ir sievieti “izdzīt no mājām”, no vēlmes pašapliecināties caur ārēju novērtējumu, izsūtot meklējumā pēc sevis pašas.
Ne visas sievietes iet pelnrušķītes ceļu. Jaunietes ar spēcīgu instinktīvo patību var sākotnēji izvēlēties pretstāvi sociāli vēlamās sievietes tēlam, dumpinieces pozīciju, izaicinājumu. Risks šajā ceļā ir iekļūšana iekšējo destruktīvo personības aspektu (“iekšējās slepkavas”) valgos, nonākot atkarībās, sagraujot savu ķermeni un iesprostojot sevi radošo sievišķo dabu necienošos, necienīgos apstākļos. Šis ceļš sākotnēji valdzina ar ilūziju par brīvību un piedzīvojumu spilgtumu, tomēr, lai kādas modalitātes būtu sievietes izvēlētais maldu ceļš, tā iznākums ir viens – vilšanās, dzīvības spēku izsīkums, tukšums.
Krīze. Dvēseles tumšā nakts
Sievietes krīze atšķiras no vīrišķās, un, lai gan sievietei ir tikpat spēcīga tendence “iemigt” materiālajās un sociālajās nosacītībās, viņa to dara atšķirīgi. Sievietes avoti ir dziļi, tik dziļi, ka viņai pašai tie var šķist neizsmeļami un, pat ilgus gadus dodot bez “pieslēguma” savām saknēm, viņa var nesajust dvēseles resursu iztukšošanos, sevišķi, ja šāda jutība nav trenēta – un kā likums, tā mūsdienu sabiedrībā trenēta netiek, drīzāk – tiek grauta, sākotnēji ievainota. Krīze parasti piemeklē mūs negaidīti, tas ir dabiski – kurš gan apzināti gaida grūtības? Taču vienmēr, pārskatot enerģijas vērsumu, top skaidrs, ka dziļa krīze ir ilgu gadu – vai pat gadu desmitu ikdienas izvēļu rezultāts. Vienlaikus, jebkura krīze nes sevī ko jaunu, svaigu – tā ir dvēseles dāvana patībai, tās atmodināšanai.
Abiem dzimumiem krīze var izpausties gan kā ārēju apstākļu saasinājums, pārmaiņu ultimāts ( izmaiņas partnerattiecību statusā, slimība, profesionāla izdegšana) gan kā iekšēja, latenta neapmierinātība ar esošo realitāti, ap sevi radīto pasauli, jēgas zudums. Un tikai šajā naktī pa īstam var piedzimt patiesa vēlme pēc patiesas, pilnīgas Dzīves.
Atmošanās sev – satikšanās ar Lielo Māti
Ja vīrietis iniciāciju piedzīvo caur savas bezspēcības apziņu, sieviete – caur paļaušanos uz sevi, savu dziļāko straumi, inituitīvo vadību, runājot psihonalītiski – uz savu instinktīvo dabu.
Latviešu folkorā Lielās Sievietes enerģiju vistiešāk nes dieviete Māra – visu māšu Māte. Viņa iemieso Zemes, materiālās pasaules mantojumu, nebeidzamos resursus, vienlaikus – arī zemapziņas slāņa neviennozīmību. Folklorā Māra tiek atspoguļota kā sieviešu aizstāve dzīvības ritos, padomevēja, dzīvības un nāves pārejas sargātāja, vārti uz sievietes dziļi dabisko ar dabas cikliem saausto patību. Māra nav ne laba, ne ļauna – viņa ir visu ietveroša, aptveroša, vienmēr klātesoša, par sevi atgādinoša. Māras enerģija var būt pret sievieti gan labvēlīgi, gan nelabvēlīgi noskaņota – atkarībā no tā, cik cieņpilni sieviete attiecas pret Māras aizgādībā esošajām dzīves sfērām un iekšējiem personības aspektiem. Māra ir tā, kas ieved meiteni pieaugšanā par sievieti – sievu, nodrošina pāreju, inicāciju. Ir kāda tautasdziesma, ko reiz izdzirdēju pusaudžu gados, un kas jau pirmajā reize atstāja dziļu iespaidu tieši ar dziļi sievišķīgo spēku, ko tā izstaro – gan pēc skanējuma, gan nozīmes:
Neviļoti es iegāju
Mīļās Māras istabā
Mīļa Māra man iedeva
Sievas krēslu apsēsties
Nesēdēšu, mīļā Māra
Nav man sievas padomiņ’
Sēd, meitiņa, sievas krēslu
Došu sievas padomiņ’
Man šķiet, ka šī ir viena no koncentrētākajām instrukcijām sievišķajā inicācijas ceļā. Apzinoties, ka savas individuālās zinības nepietiek, sieviete atdodas lielākai gudrībai – Lielās Mātes gudrībai sevī, uzticot sevi pilnībā. Zīmīgi, ka Māras istabā sieviete nonāk neviļot – bez apziņas vektora, tā ir patības nesta, stihiska straume, kas ieved jaunajā līmenī un nostāda pārejas priekšā.
Ārkārtīgi daudz dainu sastopams par sērdienīti – bārenīti (atspoguļojas jau iepriekš minētais motīvs par šķiršanos no “labās” mātes), un Māras īpašājām dāvanām sievietes dvēselei “izejot tautās” – pašrealizācijā caur ģimeni, attiecību veidošanā ar partneri, pavarda uguns kopšanā:
Kas tā tāda balta nāca
Pusvakara saulītē?
Tā nāk pate mīļā Māra
Bārenītes apraudzīt
– Labvakar, bārenīte
Dzird’ es tevi saderētu
– Nava tiesa, mīļā Māra,
Nav vēl visa gatavaine
– Ej ar Dievu, bārenīte,
Došu visu gatavaini:
Simtu govu, simtu vēršu,
Simtu baltu villainišu;
Tavam miežu arajam
Simtu bēru kumeliņu
Īpašās simboliskās dāvanas, ko Māra sniedz sievietei ir dažādas – govs (materiālās pārpilnības simbols, auglības spēks), villainītes (garīgās zināšanas, mantojums), zālītes (dziedināšanas instrumenti), kā īpaša dāvana daudzās dainās tiek minēts zīda lakatiņš – Māras zinību esence:
Mīļā Māra man iedeva
Skudru austu nēzdodziņu.
Iedodama piesacīja:
Tur’ godā, valkādama,
Tur’ godā, valkādama,
Mazgā rīta rasiņā,
Mazgā rīta rasiņā,
Žau sudraba bērziņā
Dažkārt nēzdodziņš tiek likts pūra dibenā, lai tajā slaucītu “gaužas asariņas” (prasme atkopt dvēseles spēkus dzīves smagajos posmos), vai saņemot norādi, ka šis talismans atgādina par Māras gudrības klātbūtni ik solī ( “ik pacelsi pūra vāku, ik tu mani pieminēsi”).
Vēl viena sievietes aizstāve ir Laima – likteņa lēmēja, iekšējā sirds starojuma sargātāja, kuras gaismā visi dzīves uzdevumi kļūst viegli pārvarami. Vietumis dainās Laimas un Māras simboliskās funkcijas pārklājas, ar niansi, ka caur Laimas dāvanām (sirds spēku, laimes izjūtu) sieviete iegūst spēju pārradīt, transformēt nosacīto:
Saka mani bārenīti
Es nebiju bārenīte:
Dieviņš tēvs, Laima māte
Dieva dēli bāleliņi
Es Laimiņas bērniņš biju
Laima mana māmuliņa
Kādu mūžu gribējosi
Tādu pati paņēmos
Man šķiet, ka viena no skaistākajām apjēgsmēm sievišķās inicācijas ceļā ir neiesējamība būt vienai. Sajūtot sevi kā daļu no Lielās Mātes mūžīgā pārtapšanas procesa, citas sievietes – kā māsas šajā meklējumā, pretējo dzimumu – kā papildinošu draugu, ar kuru noris dziļās satikšanās brīnums un jaunrade, vientulība kļūst par ilūziju, izsmeltība – par atmiņu. Ik brīdi ir iespējams pacelt pūra vāku un ļaut sevi piepildīt dāvanām, ko nes Būtība; neviena nakts vairs nav necaurredzama, jo ir Lielās Mātes sargāta.
[raksts oriģināli publicēts žurnālā “Taka”]