raganas raksti I

“Skolotāj,” viņa čukstēja.
Sīkie rūnu raksti, izkaisīti uz putekļainā klona, nenesa atbildes, ko parasti viņa tajos lasīja. Visuma pērles, kas parasti tik viegli un raiti salasījās jēgpilnās krellēs, nevērās viņas pirkstos, viņas prātā, viņas sirdī. Kaut kas bija iziris, pārveidojies, mainījis balsi, un viņa to vairs nedzirdēja. Nešaubīgo balsi, kas ved cauri tumsai. Tā bija pametusi viņu, un pēkšņi, pēc tik seniem, neatminamiem laikiem, viņa sajutās viena, viena un maza. Viņa sakņupa ceļos, ļaujot sīkajās bizēs sapītajiem matiem noslīdēt pār pleciem, un tie plīvoja vējā, šai dzestrajā pārmaiņu vējā, kura garša bija jauna, citāda, sveša.
“Es esmu pazaudējusi taku.”
Asaras klusi ritēja pār viņas vaigiem.
Viņa pazina Zemi. Tā vienmēr mainījās, bet tās riti bija paredzami. Ar salnām un pavasara putniem, Zeme vienmēr ļāva sevi iepazīt no jauna katram, kas cieņpilni nolieca galvu Viņas priekšā. Tā bija dāsna un pacietīga.
Bet šis bija cits vējš, Debesu vējš. Tas iezvanīja jaunu Laiku. Laiku, kas vēl nebija pienācis, kas nebija bijis.
Viņa zināja par daudziem laikiem. Par naida laikiem un kaismīgu cīņu laikiem. Par vientuļiem laikiem, klusu ciešanu un lielu kopīgu sāpju laikiem. Par siltiem un auglīga tuvuma piestrāvotiem laikiem. Tie mainījās kā audi stellēs, dievišķā nodoma kārtoti, Laika Meti. Un viņa nezināja, kāds pavediens šobrīd ir Audēja rokās, tikai juta – kā putni jūt, kad nāk negaiss. Bet pamazām jaunā pavediena krāsas sāks iemirdzēties un raksts taps redzams. Redzams. Vairs nemaināms.

Kurā brīdī ir par vēlu? Vai var būt par vēlu? Kam?

“Skolotāj.”

Un tad viņa sadzirdēja Viņa balsi, tikpat skaidru un dzirdu kā vienmēr.

“Uzticies tam, ko tu nezini. Uzticies Bezdibenim, kas apņem tevi brīvā kritienā, kad tu atdodies nezināmajam, un tu atradīsi sevī visu, kas nepieciešams – no kaujas sauciena līdz šūpuļdziesmai. Esi viegla kā pieneņpūka un smaga kā akmens, un vējš būs tavs ceļavējš, pat ja tā būs vētra. No piliena top jūra, no smilšu grauda- krasts. Nav citas bākas kā tā, kas Tevī. Tu neesi viena. Bet to tu zini. Aizmirsti arī to.”

Pievienot komentāru