“Turies,” es saku draugam, kad viņam ir grūti. Jo nespēju izturēt viņa bezpalīdzību – tā liek man nonāk kontaktā ar to bezpalīdzību, ko dziļumā jūtu sevī. Patiesībā es saku: “Esi stiprs, lai man nav tur jāskatās. Stāvi par mani arī.”.
“Tu esi varonis/-e,” es saku paziņam, kas cīnās cīņu, kas man sveša. Jo es nezinu, kā stāvēt viņam līdzās. Es jūtos apjucis. Es saku: “Esi varonis, jo es nezinu, kā būt ar to, ko tu nes. ”
“Es tevi neieredzu,” es saku savam naidniekam. Es nespēju skatīties uz to, ko tu atspoguļo, to, ko man nākas redzēt sevī, kad skatos uz tevi. Es saku: “Tu esi uzjundījis par daudz, un es netieku ar to galā. Es nespēju tevi redzēt. Es nespēju redzēt sevi.”
“Es tevi mīlu,” es saku mīļotajam. Ko gan es saku tad? Ļoti daudz ko es varu teikt, ļoti dažādi, tik dažādas var būt redzēšanas zem tā. Varbūt es redzu savu vienreizību, skaisto, neatkārtojamo, kas atspoguļojas tavās acīs un dubultojas mūsu saplūsmē. Varbūt es redzu to, ko esmu pazaudējusi, to mazo mozaīkas gabaliņu, kas reiz izsējies un atgriezies atpakaļ caur tevi, mans dārgums. Vai varbūt, sajūtot, kā pulsē tava dvēsele, es esmu sajutusi Lielo Elpu, kas elpo mūs kopā, un es paklanos Tās priekšā.
Es varu neteikt neko. Vienkārši redzēt un nenovērsties. Neko nedarīt ar to, ko ieraugu. Ļaut plūst caur sevi. Tas ir daudz, ļoti daudz. Un vienmēr būs vietas, uz kurām es nespēšu skatīties, neaizturot savas dvēseles elpu, jo tur sāp man pašai. Bet saudzīgi un maigi, es varu sākt redzēt vairāk.
Priekš kam? Lai elpotu plašāk. Dzīvotu plašāk. Sev pašai.
***
Labs skatiens ir lielākais dziedinātājs.