Jau no pusaudžu gadiem mani saista dažādas cilvēka psihi-raksturu-dvēseli raksturojošās sistēmas. Veidi, kā sevi redzēt, pētīt, iepazīt un – vēl vairāk – atspoguļot to citiem. Šķiet, viena no pirmajām mākslām bija hiromantija – cilvēka raksturošana pēc viņa plaukstām un to līnijām. Ar astroloģiju iepazinos visai virspusēji, toties, sākot studēt psiholoģiju, aizrāvos ar Junga personības tipoloģiju, kā arī citām klasifikācijām. Pēdējā no manis iepazītajām sistēmām šobrīd ir Cilvēka Dizains (Human Design), arī gana apjomīga, un, ja tā var izteikties, “modīga” tēma.
Jāteic, nevienā no šīm metodēm neesmu kļuvusi speciāliste, ne konsultante, pa retai reizei tās izmantojot kā papildus instrumentu. Šodien neviļus aizdomājos, kāpēc. Vai nav pieticis pacietības, vēl kā?
Tomēr drīzāk tas ir kas cits – katru reizi, ieejot dziļāk kāda veida sistēmā, izzinot to, apgūstot “valodu”, sākot redzēt tās kategorijās, es sajutu, kā tā ierobežo. Ierobežo manu skatījumu, sajūtu pret pasauli, ļaudīm, kontaktu ar konkrēto cilvēku, te un tagad. “Ā, saule Lauvā… [skaidrs viss, ko tur citu var gaidīt]”… “Kāds tavs dzimšanas datums? Jā, jā, trijnieciņiem tā mēdz būt…” Pazīstami?
Neviļus nonācu pie šādas metaforas: visas šīs sistēmas ir skatu punkti. Punkti, no kā vērot. Kā vietas, no kuras vērot kādu citu punktu, lietu, parādību telpā. No apakšas tā izskatīsies vienā veidā, no sāniem – citā. No šī, manis izvēlētā punkta kalns izskatīsies šādi, bet upe – citādi. Vai šis atskaites punkts var būt zinātnisks? Tajā nozīmē, ka redzamais no tā – mērāms, aprēķināms, prognozējams? Jā, neapšaubāmi. Līdz milimetram. Bet tas vienmēr būs šīs sistēmas skatupunkta ierobežots. Vai tāpēc tas ir slikts? Nē. Jebkurā gadījumā caur šo atspoguļojumu (turpinot alegoriju), ‘kalns’ pilnīgāk sāk sajust, kā tas ir būt par kalnu, un ‘upe’ – kā tas ir būt par upi – neatkarīgi no punkta, kur atrodas viņas vērotājs. Mani vienmēr ir sajūsminājis brīdis šajās klasifikāciju tematiskajās sarunās, kad cilvēks uzplaukst, apstiprinot – jā, jā, tieši tā ir, tas ir par mani, es esmu tāds (es esmu skaists, gudrs, labs, talantīgs, un vienlaikus man ir savas vājās puses, nu un, es neesmu viens ar to) un nonāk tuvāk sevis mīlestībai un pieņemšanai. Un nonāku arī es. Intuitīvi vienmēr esmu meklējusi ceļu, trauslo līdzsvaru, lai sevi (un otru) atrastu, atpazīt kādā koordinātu sistēmā, piedzīvojot piederību, tai pašā laikā apzinoties, ka tāds, tieši tāds esmu tikai es Viens, Viens un unikāls. Atbalstoties, iztaustot formas, tomēr tajās neiestrēgt. Izmantot sistēmu kā ‘portālu’, lai nokļūtu tuvāk – dzīvajam, kustīgajam, mainīgajam, nedefinējamajam.
Jo viss ir kustībā. Kalns ir kustībā. Upe ir. Un patiesākais redzējums vienmēr ir pie-redzējums. Sevis pieredzējums, ne otra mutes pavēstīts, lai cik vieds viņš būtu.
