Tas bija tāls ceļš. Bet viņa bija atnākusi – lai saplaktu pie šī sliekšņa kā saplosīta bura. Sirds sūrstēja vairāk kā noberztās un pietūkušās pēdas. Acis, melnas kā savainotai stirnai, kliedza mēmā lūgumā pēc atveldzes un vienlaicīgā neuzticībā to pieņemt.
Caururbjot ar skatienu, vecā nogrozīja galvu, ar īsu, stingru kustību uzcēla burves augumu uz noskretušā koka sola un viegli, bet sajūtami iepliķēja saraudāto vaigu.
“Nedrīkst tā mocīt savu dvēseli, meit. Nedrīkst. Tikai viņa var izvest tevi cauri naktij.”
“Bez viņas būtu viegāk. Šodien.”
“Neesi nelga. Tavam vārdam ir spēks, un nosaukts tas ātri atsauks kādu, kas labprāt viņu pirks par sīknaudu.”
Sirmā sieviete nopurpināja kaut ko nedzirdamu un aizgriezās; pēc skaņas bija saprotams, ka bļodā tiek liets ūdens.
“Ne jau no Dvēseles tu esi nogurusi, bet no savas neprasmes viņu ietilpināt. Tava ietiepīgā sirds nespēj viņu sadzirdēt, lai sekotu nešaubīga.”
“Vai Tev ir kāda maģiska dzira viņas gaišdzirdībai?”
Smaids tomēr īsti nenāca pār lūpām, lai kā pūlētos.
Vecā klusējot pavīpsnāja un iemērca burves pēdas siltā, smaržainā ūdenī. Piepildīts ar dažādām zālītēm, tas smaržoja pēc vasaras pilnbrieda. Straujās kustības pārmainījās uz lēnām un maigām, tāpat kā viņas balss.
“Atceries, meit – arī ragana drīkst būt laimīga. Tikai no laimīgas raganas ir kāda jēga. Tikai laimīga ragana var kalpot citiem, nevis savai tumsai.”
Burve juta, kā mazas asaru tērcītes līst par viņas vaigiem, kā turpinājums rāmajām, gādīgajām kustībām, ar kurām vecā sieviete glāstīja un susināja dvielī viņas kājas. Tās bija citādas asaras kā tās, ko viņa bija raudājusi pēdējās dienas, karsti un izmisīgi bez apstājas.. šīs bija siltas un veldzējošas kā pavasara lietus. Lāses pilēja tieši sirdī, viņas sirdī. Viņa bija atgriezusies mājās.