Ragana zināja, ka šis brīdis reiz pienāks, bet nebija zinājusi, ka tas pienāks tik ātri. Zemūdens straumes, kas bija viņus bija izskalojušas šajā satikšanās krastā, mainīja virzienu. Viņa bija redzējusi šo vēju viņa acīs jau pirms pāris dienām, kad viņi kopīgi pavadīja nakti. Austrumvēju. Tagad tas bija nospriegojis buras un tās plīvoja pret pamali, baltas un nepielūdzamas, līdz ar saullēktu.
Asaras klusi lijas pār vaigiem un viņa brīnījās, ka dvēselē joprojām ir vēl tik daudz jūtīgas, trauslas vietas, kurā pieķerties. Cilvēkam.
Viņš raudzījās pretim tuvi, silti. Nepieskārās. Tikai ar skatienu.
“Tu taču varētu mani noturēt, ja gribētu, burve.”
Viņa iesmējās.
“Protams.”
“Kādēļ tad tu to nedari?”
Kaut kur dziļumā sabangoja jūra. Jūra, kura varētu sadragāt kuģi. Bet viņa to negribēja. Tas nebija paredzēts.
“Ne tu, ne es nekalpojam sev.”
“Varbūt es kalpotu tev, ja tu to lūgtu.”
“Varbūt tu kalpotu. Sev par lāstu.”
Viņš saņēma viņas seju plaukstās un cieši ieskatījās acīs. Tajās dega karsta, kaisma uguns un skalojās maigs, veldzējošs ūdens. Tie mainījās un mijās; tur bija arī sargājoša zeme un spirdzinošs, smejošs gaiss – viņš bija pagaršojis no visa, un juta neremdināmu izsalkumu un pāri plūstošu piepildījumu vienlaikus.
Bija grūti noņemt viņa rokas, bet viņa to izdarīja.
“Tavs laiks ir pienācis. Netirgojies ar to.”
“Es izlemšu pats, burve.”
“Tu jau esi. Sen. Jau pirms satikāmies. Tas stāv pāri. Vienmēr ir stāvējis.”
“Jā. Bet viss pārtop.”
“Mēs pārtapām. Lai ietu tālāk.”
Ar īsu iekšēju kustību ragana savāca pret viņu tiecīgo augumu ap sevi atpakaļ.
“Tu zini, ka es tevi negaidīšu.”
Viņš iesmējās.
“Nemelo, burve. Tu iemācīji man lasīt domas.”
Pirmo reizi viņa skaidri redzēja, ka viņš ir stiprāks. Te, stāvot uz viņas zemes, stabils un skaidrs. Caur zemi viņš bija izaudzis spēkā. Un pirmo reizi viņa spēja to izturēt, neizaicinājusi.
“Pēc ziemas vienmēr nāk pavasaris, burve. Arī to man iemācīji tu.”
Viņš noskūpstīja viņu uz pieres.
“Es atgriezīšos pavasarī.”
“Tu neatgriezīsies. Nekas neiet atpakaļgaitā. Nekad. Tikai uz priekšu.”
Viņa skumji un maigi pasmaidīja, uzvelkot neredzamu zīmi uz viņa krūtīm. Viņš sajuta, kā tā klusi sāka vizēt, zem apģērba, zem ādas, dziļi, dziļi, pulsējošām stīgām. Savienoti. To vairs nevarēja atcelt.
“Bet es priecāšos satikt to, par ko būsi tapis, ja tas būs lemts.”
“Cik reizes mēs vēl šķirsimies, burve?”
“Tik, cik nepieciešams, lai satiktos.”