“Kādēļ tu man palīdzi?”
Runa bija lauzīta un neskaidra, bet ragana saprata teikto. Karavīra roka, satvērusi stiegraino delnas locītavu, drebēja. Ar saudzīgu, bet stingru kustību viņa to atbrīvoja.
“Es nepalīdzu tev,” pēc brīža viņa strupi atbildēja. Pārsiešana nenesa labas vēstis; brūce izskatījās nelāgi – bija sācies iekaisums, un vīrieša karstā piere un spīdošās acis liecināja par kāpjošu drudzi.
“Varbūt es nemaz nepalīdzu,” viņa pavīpsnāja. “Dzīvot ar to, kas izdarīts, ir daudz grūtāk kā nomirt.”
Parakņājusies somā, viņa atrada meklēto. Iekaisījusi brūcē zaļagano pulveri, viņa to atkal nosēja. Karavīrs sāpēs sarāvās; viņa acīs bija ciešanas, ne ķermeņa ievainojuma radītas. Viņš bija jauns – vasaras divdesmit, bet skatiens bija sirms, sāpju sagrauzts.
“Tuvākās stundās es pieņemšu radības sievietei, ko jūsējie izvaroja pirms deviņiem mēnešiem. Arī viņa dzīvos, ja tā būs lemts. Arī jaundzimušais.”
Vīrieša acīs bija kas lūdzošs. Viņa nezināja, cik daudz no sacītā viņš saprot, bet turpināja:
“Varbūt pavasarī tu iestādīsi šajā zemē kādu augļu koku. Vai uzcelsi māju nodedzināto vietā. Varbūt aizbēgsi, tikko varēsi paiet. Man ir vienalga. Es tev nedevu dzīvību, ne varu atņemt ar savu nolaidību, ja Viņa tevi te atveda.”
Vēlreiz noliekusies pār saviem krājumiem, ragana atrada māla pudeli un nomērīja karotē nepieciešamo dziras daudzumu. Vīrietis padevīgi atvēra muti. Aiz sagrautā, izmisušā veča pretim raudzījās bērns. Bērns, kas pazaudējis mājas. Bērns raudāja.