Telēns, kuru ragana bija atnākusi apraudzīt, izskatījās mundrs. Tas iemāvās un sāka zīst viņas pirkstus, kamēr otra roka ātri iztaustīja vēderu un pārbaudīja brūnās, vēlīgās acis. Dzīvība pulsēja labi.
“Saki, meit, kurā pusē tu stāvi? Kur tu stāvēsi, kad viņi atnāks?”
Saimnieka rokas viegli drebēja. Sakņupis uz kūts soliņa, viņš raudzījās pretim noguris. Balsī murdēja bailes, svešas bailes. Arī viņa bija nogurusi. Šis bija grūts laiks – visgrūtāk bija dzirdēt šaubas tikšanās vietās, kur agrāk blakus klusi bija stāvējis miers. Tas bija grūti visiem. Pūta caurvējš. Viņa to sveicināja nevilcinoties.
“Es nestāvu pusēs. Uz mani nevar paļauties – ne jūsu mērauklās. Bet tumsa.. tā ir atnākusi jau sen. Vai nekad nav aizgājusi. Tagad tā tikai dod augļus.”
“Meit, meit,” vīrs nogrozīja galvu. “Atceros tevi, sīku skuķi. Lepna biji. Nepatika tev likumi. Matus nepini, gāji basa. Visiem par spīti. Bet šoreiz tas tevi neglābs.”
“Es nemeklēju glābiņa,” ragana paraustīja plecus, bužinot telēna sporgaino pieres spalvu. “Ne piederības.”
“Tu esi mūsu ciema sirds.. rokas…” balsī skanēja dziļa, klusa mīlestība. “Dzīve tevi nolikusi te. Caur asinslīniju. Es mīlēju tavu māti.. tev ir viņas piere. Rokas.. Vai tiešām tu neiestāsies par … savējo?”
“Nē,” ragana strupi atteica. “Kādreiz… bet vairs ne.”
Vīrs skumji nogrozīja galvu, bet vairs neko nejautāja. Pēc brīža viņa ierunājās pati.
“Asinslīnija nenoliek pusē. Tā tikai turp sauc. Virspusē. Dziļāk mēs neesam šķirti. Neviens. Pusi ieņem cilvēks. Cilvēks, kuram nav atbildes, lielākas par pašu. Cilvēks, kurš nespēj aptvert. Sīks, akls, pilns bravūrīga naida vai gļēvuma, kas ir viens un tas pats. Vai vienkārši cilvēks, kurš grib zināt savu vietu, piederību un justies drošs. Vismaz nedaudz drošs, vismaz uz brīdi.”
“Bet tu, protams, neesi cilvēks,” vecais sāji pasmīnēja.
“Jā, es esmu ragana. Ragana es palikšu,” viņa pasmaidīja. “Bet kādam ir jābūt cilvēkam. Tu esi labs cilvēks.”
Papliķējusi telēnu pa sānu, viņa piecēlās.
“Palikšu tur, kur jāpaliek un iešu tur, kur jāiet. Neko citu es nevaru apsolīt. Ne tev, ne pārējiem. Bet kamēr es esmu te, manas durvis ir atvērtas.”
Ragana notupās blakus vīram un saņēma viņa roku. Viņa pirksti joprojām viegli drebēja.
“Šobrīd ir tik daudz tumsas…” viņš minstinoties teica, un viņa acis mirdzēja miklas. “Mums vajag gaismu.”
“Jā. Bet arī tumsa māca. Reizēm pat vairāk.”
Viņa viegli saspieda grumboto roku. Tad atlaida to.
“Trīs četras pintes. Nepārbaro. Drīz jau lēkšos.”
Telēns iegudzinājās. Vīrs pasmaidīja. Viņi klusējot atvadījās – tas bija labs klusums. Silts.