aug

Lēni tas kāpj, piepildot visu, virspusē virmojot krāsainiem, smejošiem taureņu spārniem, elpas smaržainām vērpetēm, spriegojot saišu un dzīslu mezglotos, pulsējošos rakstus, strēlnieka lokus, un pašā dzīlē iededzot klusu, zilganu gaismu, ceļrādi tiem, kas snauduši, tur, pazemes tumšajos pagrabos, biedējoši un vajadzīgi kā zemes trūdi. Nenotverams tas burbuļo lietus bezceļa tērcēs, nenovēršams dun pazemes straumju nolemtā ceļā uz priekšu, viss tik pilns dzīvības un saldi sāpīga maiguma, ik solis kā dzīvu miesu skarošs un plecos tirpstoša, spārnota degsme, bet pašā karstuma smailē kāds jutīgiem pirkstiem vēsi noglauž kaistošos deniņus, un balta atveldze atris pār vaigu kā zīds. Maza, vīterojoša dziesma rīta jaunceltā telpā un dīgstošs siltums, ik stīgā, ik šķiedrā kā austošs ceļš, kur tas vedīs? Acis tev spulgo tumsā kā ogles. Nebaidies, mīļais, tas sen ir stiprāks par mums.

You may also like...

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.