Ragana

I
Zib kāju sprādzes un smalki uzvilktās uzacu svītras – viņas soļi izstaigā manu prātu. Viņas augums kā ūdenszāle, viņas pleci smejas par manas sirds bezspēcību.
Ātras ir viņas pēdas, ātras kā irbes un zibens šautras.
Ātri viņa dejo, sapinot manu prātu. Smejošam lūpām neteiktus solījumus raksta. Dejojot lido… es palieku viens.
Viens un lēns.

II
Viņš pasmaidīja tumsai. Aizdomu pilna, tā taustīja viņa seju un sirdi, un viņš juta tuvumu, liesmas tuvumu naktī.
Slaiks stāvs, slāpēta uguns. Viņa bija jauna. Jauna, spīva.
-Es nenāku izaicināt.
Uzausa maza, sarkanīga gaisma. Tumšas, skropstu noēnotas ieslīpas acis; smalka bulta, samtā ietīts tērauds.
-Ko tu meklē? Runā!
Viņš klusēja, tad iesmējās.
-Tu to zini, burve.
Smaids, ātrs kā rūsa, kā šķitums.
-Es nespēlēšu tavas spēles.
-Es nenāku spēlēt.
-Tu vajā uguni, ko nes sev līdz.
-Jā, burve. Vai ielaidīsi?
-Šeit nav tava zeme.
-Nav. Vai ielaidīsi?
-Šeit tu neradīsi patvēruma. Ne arī citur.
-Nemiers ir dzīvība, burve.
-Mums pietiek sava.
-Un tev?
Vējš gaidīja, un svešinieks ar nakts acīm. Viņa juta viņa spēku un nesaprata – tiešo, atvērto spēku, ar kuru viņš stāvēja pretim, tik drošs naktī, viens un bez ieroča.
Sārtā gaisma izzuda, un iedegās cita – rāma un zilgana. Soļi, ātri un viegli kā putnam vadīja cauri tumsai un čaukstošajai zālei, klusi šķindēja sīki, nakts paslēpti zvārguļi un acu priekšā viļņojās mati, tumši un sīvi smaržaini.

III
Aiz muguras miegā murmina ciems, pa laikam pavērdams retu loga aci, lai atkal iegrimtu snaudā. Lēns tas kūņojas rīta krēslā, nevainīgi skaists, sapņu virmots. Sargātāja. Kā tas augs, kad tevis nebūs blakus? Vai tev bail?

-Burve.

-Tu lauzi! Tu lauzi zvērestu.

Tumšs un dzalkstošs ir viņas stāvs. Dusmas, stipras un svētas. Ziedokļa uguns. Atteikties, atsacīties. Dot? Ko var dot Dievam?

-Es neesmu zvērējis.

Viņa ir vētra. Sāļi viļņi nāk un atgriežas sevī, un klintis ir augstas. Aiz klintīm ir lauki, un pļavas. Ak, ērgļi, ērgļi! Kādi jums spārni. Kā tādi aug?

-Tu esi! Savā sirdī. Zvērējis un lauzis.

Viņas acis ir karstas un skumjas. Apdeguši sapņi un noguruma spīts. Lāpa tumsā, nakts saule.

-Es nevaldu vēl savu sirdi. Piedod, burve.

Viņa izslien zodu, un viņa ir skaista. Nāk rīts un klintis kusīs sarkani zeltainas, spožas kā tikko segloti zirgi. Es gribu viņu noskūpstīt un aizvest pār kalniem, aiz kuriem lec saule. Un tālāk – kur jūra, un varbūt – vēl.

-Burve.

-Es neesmu vairs. Es zaudēju savu spēku…

Uz īsu brīdi, īsu kā rūsa, es redzu burbuļojošas kalnu tērces un mazus, zeltainus putnus, kas slēpj sīkas ligzdas ziedošos, vīteņu mežģīnotos krūmos – bet tad vairs ne. Plaisas sadzīst, viņas mugura, taisna kā stiegra, trīsošos pirkstos viena bulta, vienlaidus kalta, viena un spoža.

-Bet es atgūšu, svešiniek – atgūšu, un mēs satiksimies. Lai tevi uzveiktu, dzirdi.

Hā, viņa iecērt papēžus zirga sānos, noviļņo mati un pleci. Hā, viņa aizjāj pēdējā rīta miglā.

Un man ir prieks, un es smejos.

Nē, mēs vairs nesatiksimies, burve. Mēs ne. Tie jau būs citi.

You may also like...

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.