“Mums būs bērns. Meita.”
Viņš sastinga puspagriezienā.
Viņa sēdēja, atspiedusies pret koka stumbru un skatījās tālumā. Augums bija savākts, sejas izteiksme – rāma. Kā šodienas gaiss. Bez vēja pūsmas.
“Ne tagad. Un ne drīz.”
Viņš sajuta pēkšņas, ar apmulsumu jauktas dusmas un saspringtā solī sāka staigāt no vienas puses uz otru.
“Tu runā tā, it kā manas noteikšanas tur nav.”
Ragana nepakustējās.
“Vai tad ir?”
Viņš nespēja nolasīt viņas balss intonāciju. Tai nebija krāsu.
“Vai tu smejies par mani?”
Nometies uz ceļiem, viņš cieši sagrāba viņas plecus un sapurināja. Raganas acis bija aizvērtas, un viņa nepretojās, augums šūpojās tvērienā padevīgs, viegls; pēkšņi viņš pamanīja, ka viņa raud. Bez skaņas, asarām ritot pār vaigiem sīkā, smalkā straumē.
“Kas notiek, burve? Runā!”
Viņa pakratīja galvu, it kā atgaiņājot kaut ko tālu, vēl nenotikušu. Augums trīsēja.
“Tu domā, ka man ir?…” viņa čukstēja. “Ka man tā ir – izvēle?…”
Viņš strauji atrāva rokas no viņas augšdelmiem.
Viņš nesaprata. Viņš bija pieradis viņu nesaprast, bet šis bija par tālu. Viņš juta aukstumu. Dusmas. Un bailes.
“Izvēle ir vienmēr.”
Katrā solī viņš izdarīja izvēli; katrā savā solī šķīra labu no ļauna. Viņa ceļš radās no mazām un lielām izvēlēm pretim mērķim. Bet viņa uzdrīkstējās to apšaubīt, tik vienkārši, neapspriežami, tieši sejā.
Viņa atvēra acis. Tās skatījās viņam garām, tālumā. Tajās bija mīlestība un vienlaikus – sāpes.
“Tas ir par straumi… Dzīvības straumi.”
“Ko tu nesaki, burve?”
“To, ko es nedrīkstu teikt.”
Viņa saliecās iekšējās sāpēs; notika kāda savāda, iekšēja cīņa. Dambis neizturēja, un viņa sāka raudāt balsī, skaļi, nevaldāmi. Viņš nekad nebija redzējis viņu tā raudam, redzētais izšūpoja kā negaidīta vētra. Bezpalīdzīga, izmisusi viņa raudāja, aptvērusi ceļus. Viņš viņu tādu nepazina, nebija pazinis. Apmulsis viņš apskāva trīsošo augumu un ļāva viļņot, glāstot matus un plecus, līdz negaiss norima.
Atguvusies ragana ierunājās palsā, klusā balsī.
“Ir grūti lasīt rakstos vairāk, kā drīkst vēstīt. Bet gandrīz vienmēr tie runā vairāk. ”
Viņa paberzēja pieri pret viņa miklo kreklu un turpināja:
“Vēl – raksti mainās… Šodien tie runā vienu, bet rīt var pārtapt. Jo ir tiesa tam, ko tu saki. Tev ir izvēle. Man ir izvēle. Viņai ir izvēle. Tas ir tikai raksts, kas tiecas tikt izausts caur mums. Bet dažas izvēles ir Viņas svētītas, citas iet pret Viņas straumi. Es nevaru iet pret straumi, kalpojot Viņai. Ar visu izvēles cenu un cenu, ko maksātu tu. Raksts grib turpināties… caur mums… bet var neturpināties. Jo tev ir izvēle, man ir izvēle, un viņai ir izvēle.. saproti?”
“Nē, es nesaprotu,” viņš godīgi atzinās. Bet šobrīd šajā nesaprašanā viņš jutās citādi. Silti. Tā, it kā jebkas būtu iespējams. Un šis jebkas – varēja būt arī skaists. Un, te, šobrīd – viņš ļāva tam būt.