Iet tuvāk, tuvāk caur Tevi sev. Katrs solis izceļ jaunu, nejustu slāni, un katrs slānis – jaunu elpu aizsitošu izaicinājumu. To, kurā es vairs negribu tuvāk, kur ir tik ļoti bail. Bail tik daudz redzēt, tik daudz just. Bail nonākt tur, kur Tu atgrūdīsi, jo būs par tuvu Tev vai par raupju, vai vienkārši Tev nebūs vietas – jo Tu esi tāpat, tāpat Tu ej pret mani. Un katru reizi tās atnāk, bailes, ka varbūt Tu redzēsi, ieraudzīsi visu, līdz pēdējam trauslajam samocītajam asnam, un ka ieraudzījis Tu samīsi viņu, kā tas ir bijis.. nē, ne no Tevis. Vai varbūt es būšu tā, kas ieraudzīs Tevi tur, kur nespēšu caurlaist, nespēšu pieņemt, un manā nepieņemšanas cietajā plaukstā nodzisīs kāda pukstoša elpa… Un, zini, iespējams, tieši tā būs.
Bet atkal un atkal es meklēju Tavas acis, un Tu – manas, mēs zinām, ka tur ir durvis, durvis uz Turieni, kur cīņas vairs nav. Gaisma, kas caurspīd visu, kurā visam ir vieta, kurā mēs varam mirdzēt un atļaut viens otram plaukt. Viņa vilina, sauc. Gaisma Tavās acīs. Sveicina, sveic. Un es eju pretim.
Sev.
Tuvāk sev
