Kur sākas un beidzas mūsu esības? Pasauļu robežas kļūst plānas kā zīdpapīrs un es jūtu tavas dvēseles elpu, tepat blakus, tik biedējoši tuvu ir tava sirds, tik maiga un silta. Un neko nevar noslēpt, es esmu kaila, un vēl vairāk, kā būtu dzīvojusi tumsā un pirmo reizi ieraudzījusi Sauli, tik biedējoši spožu, nolemta tiekties pēc Tavas gaismas un nespējīga izturēt Tavu spozmi. Un dziļāk, pazemē, sīkiem, pulsējošiem pavedieniem saaužas mūsu saknes, kaut kur dziļumā, mēs nevarēsim izbēgt kopībai, mēs esam saistīti, tās čukst, tu nespēsi aizbēgt no tās upes, kura mūs nes vienotā vilnī. Ko tu sargā, tā smejas, es redzu tevi uz delnas, atmet savu mazumu, un kļūsi liela, redzi, tu neesi viena un nevari būt. Uz jūru, uz jūru… un tālāk, bezgalīgā ritā.
Tu esi mīlēta. Tu mīlēta esi. Tu nevarētu būt te, ja būtu nemīlēta… Dzīvība ir mīlestība. Mīlestība – dzīvība.
Turi mani, kad man būs bail. Turi mani stipri. Lai tad, kad viena pēc otras nokritīs manas maskas, tavas sirds apskāvienā es noticētu, ka drīkst tā… Drīkst.
