Attiecībās ar Dievu mēs iemiesojam dažādas brieduma stadijas. Dažādas savas esības stāvokļus Dieva meklējumā, kontaktā ar Viņu. (*Visdrīzāk, jēdziens ‘stadijas’ nav īsti atbilstošs, jo apzīmē secīgu izaugsmi un sava veida hierarhiju, tomēr ir izjūta, ka visi šie pieredžu slāņi mūsos eksistē vienlaicīgi).
Dziļas simbiozes stāvoklī, saplūstot ar Dievišķo Māti, mēs nespējam iedomāties savu atsevišķo eksistenci bez Viņas sargājošā klēpja; bez viņas barojošās klātbūtnes; katra mūsu elpa ir Viņas elpa, un katra mūsu attālināšanās no Viņas siltuma šķiet kā nāve. Kontakts ir intensīvs un visaptverošs, sevis kā atsevišķas būtnes nav.
Pamazām sāk augt savs Es. Garīgais meklētājs, kas sasniedzis “trīsgadnieka krīzi” sevi parasti izpauž iekšējās vai ārējās frāzēs: “Es! Es pats! Es varu visu! Tikai Es Pats esmu savas realitātes Radītājs un Saimnieks!” Vienlaikus, dzīve arvien spilgtāk sāk atspoguļot, ka ne viss ir manas kompetences robežās. Es nevaru panākt, lai Saule uzlec rietumos, un upei ir pašai sava gultne. Mana visvarenība cieš sakāvi, vienlaikus, katrs mans mazais solis ļauj pieredzēt, ka arī Es varu Varēt.
Skolnieka etaps. Garīgais skolnieks alkst mācīties. Tas klausās atvērtām ausīm un skatās atvērtām acīm, tas ir uzcītīgs – un reizēm slinks. Bet viņš jau apzinās savu zināšanu un spēju apmplitūdu, un tiecas uz izaugsmi. Dievs ir autoritāte, Skolotājs. Es esmu labprātīgs māceklis, aizrautīgi pilnveidojot sevi.
Tad nāk lūzums un pusaudzība. Garīgais pusaudzis nostājas pret. Viņš netic vairs nekam, ne Dievam, ne Velnam, vai varbūt Velnam pat vairāk – jo Viņš grib zināt otru, tumsas pusi. Viņš cīnās sar Dievu. Līdzīgi kā trīsgadnieks, viņš grib pats – bet tagad viņš jau sāk patiesi piedzīvot savu potenciālu. Viņā aug spēks. Un vienlaikus sirds jūt dziļu vientulību, jo iepriekšējā beznosacījuma uzticība vairs nav pieejama, bet jaunā, līdzvērtīgā klātesamība vēl nav iepazīta.
Jaunība ienes līdzradīšanas pieredzi. Kā es varu radīt sevi līdzvērtīgu Viņa iepsējamībām? Ko es varu un gribu radīt sevī un materiālaja Viņa atspoguļojumā? No jauna atgriežas pazemība, bet jau ar pateicīgu, spēkpilnu līdzradīšanas apziņu. Mēs varam to kopā, un tam nav gala. Tik daudz bezgalīgu radīšanas iespēju ir pasaulē, gan iekšējā, gan ārējā, un Dievs ir man palīgs un biedrs tajā.
Briedums un miers. Kalpošana kā daļa no ikkatra soļa. Kalpošana citiem, kas ir ceļā. Ieelpa-izelpa. Lielie dievišķie Riti, kuru daļa es esmu. Man ir sava vieta, un es mirdzu tajā un izpaužos pilnā Dieva svētītā mērā. Es esmu savas dievišķās struktūrvienības vadītājs, un savu augstākstāvošo aizstāvju padotais, un esmu dziļā mierā ar šo Darbu, ko no sākuma līdz galam caurstrāvo Mīlestība.
Zūd tēli. Sāk zust identifikācija, arī ar savu vietu un lomu kopējā rakstā. Griba un Tiecība uz dievišķās monādes stāvokli – visu no visa, lāsi okeānā. Gaismas dzirksti. Viss ir liela kopēja elpa. Un es esmu tajā… es, kura vairs nav…