Spēles, kas spēlē cilvēkus

Transformatīvās spēles ir vienlaikus jauns un sens pašizziņas instruments. Kā garīgās prakses daļa transformatīvās spēles bijušas pazīstamas senajā Indijā (Lila, senindiešu tempļu spēle); spēle “Transformācija” izveidota pagājušajā gadsimtā; tomēr visstraujāko popularitāti un variācijas transformatīvās spēles ieguvušas tieši pēdējā gadu desmitā valstīs ar krieviski runājošu auditoriju. Šobrīd oriģinālu transformatīvu spēļu skaits jau sniedzas daudzos simtos – tās iespējams spēlēt, iegādāties, vadīt un izgudrot savas; tiek organizēt starptautiski transformatīvo spēļu festivāli. Lielai daļai spēļu nepieciešama apmācība, ievadīšana konkrētās spēles tehnikā, ko īsteno tās autors vai autora akceptēti instruktori, tomēr vienotas sertifikācijas sistēmas, lai nosauktu sevi par transformatīvo spēļu meistarru – spēļu tehniķi (игротехник, kr.), nav. Daudziem spēļu vadītājiem pamatspeciālizācija ir cita, tomēr parasti bāzēta transformatīvā darbā ar cilvēkiem (kouči, psihologi, psihoterpeiti, izvietojumu vadītāji, u.c.), spēles savā praksē izmantojot kā papildus metodi; daļa transformatīvo spēļu meistaru koncentrējas uz transformatīvajām spēlēm kā pamatinstrumentu. Spēles tiek vadītas gan grupās, gan individuāli.

No tērcītes uz upi

Pirmā transformatīvā spēle mūsu rokās nonāca pirms septiņiem gadiem, kad kādā plašā ezoteriskā festivālā Piemaskavā mūsu kopīgais draugs pamanīja un vēlāk lūdza viņam uz Latviju atvest spēli “Lila-Čakra”. Sākumā to spēlējām draugu lokā, pamazām uzdrošinoties to vadīt arī citās auditorijās. Spēle nebeidza mūs pārsteigt ar savu dziļumu un daudzdimensionalitāti. Bija dzīves periodi, kad pieņemot būtiskus lēmumus, ģimenē smejoties runājām: “Par to ir jāuzspēlē!” Un patiesi, katra spēle deva atklāsmes, rosināja plašāku situācijas izpratni. Protams, ātri sapratām, ka par orākulu šādu metodi uztvert nav veselīgi un efektīvi, bet par orģinālu veidu dialogam ar saviem neapzinātajiem aspektiem – gan. Pamazām apgūto spēļu klāsts papildinājās, un šobrīd mūsu sortimentā kopumā to ir padsmit, ietverot divas autorspēles – un tām noteikti piepulcēsies vēl citas.

“Pasaule sāk eksistēt”

Viena no mums mīļām transformatīvajām spēlēm “Magu impērija” sākas tieši ar šādu frāzi, kas spilgti atspoguļo transformatīvo spēļu būtību. Spēle ir kā maza, koncentrēta dzīve, kas sava formāta ietvaros ļauj ieraudzīt mūsu pašradīto pasauli un tās likumsakarības. Mēs esam tās radītāji, dievi un vienlaikus apdzīvotāji, ar savām izvēlēm, uzmanības fokusu un iekšējo stāvokļu dinamiku mainot realitāti ik brīdi. Bet ja es pamēģinātu šādi – kāda taptu mana pasaule? Ja pieliktu savas enerģijas svaru, lūk, šim punktam, kā izmainītos manas galaktikas kustība? Lūkojoties citu spēlētāju spoguļos, spēles procesa kāpumos un kritumos, mēs iegūstam jaunas atklāsmes par jau zināmo, jaunu impulsu esošā izziņā. Tas notiek rotaļīgi un viegli, dinamiski un aizraujoši – tik bieži mēs esam pārāk nopietni, risinot savus jautājumus, dodot tiem problēmas vārdu un pazaudējot daudzšķautņaino spektru, ko vienmēr slēpj jebkura dievišķa izaicinājuma dāvana. Spēle ir lielisks veids, kā to izmēģināt piedzīvot atšķirīgi – bērnišķi, zinātkāri, drosmīgi.

Spēles, kas spēlē cilvēkus

Vai cilvēki spēlē spēli vai spēle spēlē cilvēkus? Gadu gaitā vadot visdažādākās spēles, mums kļuva skaidrs, ka ikkatra spēle ir kā dzīva būtne. Tai ir savs lauks un saprāts, sava enerģija un potenciāls, kas veidojas, savijoties simboliskās konceptuālās sistēmas enerģijai, kas ir spēles pamatā; spēles autora kvalitātēm, kā arī daudziem citiem nozīmīgiem aspektiem. Pārmaiņa, transformācija norit pašā kontakta procesā – satiekoties spēlei un spēlētājam, spēlei un vadītājam, spēlei un grupai un visai šo komponentu saspēlei. Spēle dod telpai robežas; spēlētāji to piepilda ar sevi, apdvēseļo. Spēle it kā konteinerē, aptver spēlētāju nesto neapzināto saturu un brīnumainā veidā ļauj izpausties tieši tam, kam apziņa šajā brīdī ir atvērta un nobriedusi – nesteidzinot, neforsējot, bet rotaļīgi ievilinot savu iespēju plašumā un, aizraujot apziņu ar savu krāsainību, nemanot ved dziļāk, tuvāk tai dvēseles daļai, kas iniciē izmaiņas.

Izvēlies, ko vēlies

Transformatīvās spēles ietver virkni procesu, no kuriem katram ir nozīmīga vieta. Vispārīgi spēles iespējams dalīt divās nosacītās kategorijās pēc to dinamikas un fokusa: intraverti vērstas un ekstraverti vērstas spēles. Intravertās spēles balstās un individuālu darbu katram spēlētājam ar savu jautājumu, iedziļināšanos, retrospekciju un analīzi. Tajās spēlētāji iet paralēlu, bet pamatā nodalītu ceļu katrs sava pieprasījuma izpētē. Savukārt ekstravertās spēles balstītas savstarpējo grupas procesu akcentēšanā, sevis izziņā caur otru, savstarpējo mijiedarbību, dinamikā un ekspresijā, aicinot sevi izpaust, pieredzēt darbībā. Protams, lielākoties visas spēles ietver kā vienus, tā otrus aspektus – mainās vienīgi proporcija. Katrai spēlei ir arī savs tematiskais loks, izvērsums (piemēram, attiecības, mērķi un to sasniegšana, naudas aprite, arhetipiskās enerģijas u. tml), kuras ietvaros ceļojums notiek; atsevišķs spēļu atzars ir biznesa spēles, kam parasti ir apmācošs vai izklaidējošs raksturs.

Sinhronitātes brīnums

Viena no lietām, kas ikreiz no jauna satriec transformatīvo spēļu spēlētājus, ir spēles gājienu precizitāte attiecībā uz apskatāmo jautājumu – līdzīgi kā izvietojumos klientus pārsteidz aizvietotāju nolasītās informācijas atbilstība. Metamais kauliņš vienmēr uzmetīs tik, cik nepieciešams, lai atspoguļotu spēlētāja stratēģiju vai scenāriju, virzoties pa spēles-dzīves laukumu. Roka vienmēr izvilks to asociatīvo kārti, kas vistiešāk dos pieeju jautājuma izgaismošanai. Šis sistēmiskais fenomens- sinhronitāte – ļauj neapzinātajiem procesiem, saskaņojotiess ar fiziskās pasaules izpausmi kļūst redzamiem, precīzi atspoguļotiem, ja pastāv šāds nodoms un gatavība tos uztvert. Jo ciešākā kontaktā spēlētājs ir ar sevi, jo skaidrāk viņš spēj ieraudzīt – un izmantot šo parādību. Tomēr tas var arī nenotikt, ja aizsardzības sistēmas konkrētā jautājuma izzināšanā darbojas spēcīgi; spēlētājs var nebūt gatavs redzēt, dzirdēt patieso atbildi – jo, iespējams, tā ir pārāk konfrontējoša vai sāpīga. Bet pat šķietams atbildes trūkums uz apziņas formulēto jautājumu ir atbilde. Rezultāts nav mērķis; mērķis ir process, tā pilnestīgs piedzīvojums. Un, jo vairāk uzticies spēles lauka gudrībai, jo raitāks tas ir, vieglāka un sajūtami noderīgāka ir dalība spēlē.
Ir kāds teiciens, ko bieži izmantojam: spēles tiek organizētas Debesīs. Tas, cik un kādi spēlētāji ir grupā, cilvēks, kuram es esmu apsēdies blakus, metamais kauliņš, kas ticis manās rokās – viss kļūst par neatņemamu daļu no stāsta. Pat it kā neveiksmīga spēle ir vārti, kas dod jauna veida pieeju sev. Nejaušības pārstāj eksistēt – katrs no Spēli veidojošajiem elementiem kļūst par dzīvu tās daļu, un es, spēlētājs, sevi piedzīvoju caur šo brīnumaino mijiedarbību.

Vadītāji, pavadoņi

Spēles ir dažādas un arī viņu prasības pret saviem vadītājiem atšķiras. Kādām ir nepieciešamas spēles tematiku dziļi pārzinošs meistars, citas ir draudzīgas un liberālas, ļaujot savu potenciālu līdzdalīt bez īpašas sagatavošanās. Kādai vajadzīgs enerģisks, dinamiks vadītājs, lai tā varētu izpausties pilnā spektrā, citai – maigs un intuitīvs. Veiksmīga sinerģiska kopkustība neapšaubāmi kļūst iespējama vienīgi caur sadraudzību, savstarpēju rezonansi starp spēli un viņas vadītāju. Vienu un to pašu spēli katrs vadītājs vienmēr vadīs citādi. Tomēr vadītāja rokās un to prasmīgumā likts ļoti daudz, tāpēc noteiktas “laba vadītāja” kvalitātes iespējams izdalīt, un tās iegūstamas vienīgi praksē. Viena no tām ir prasme redzēt un neuzbāzīgi virzīt grupas dinamikas procesus. Zināt, kas darāms, ja spēles dinamika palēninās vai iestrēgst; kā padarīt procesu dziļāku, ja tas ir virspusējs; kā harmonizēt atsevišķa spēlētāja stāvokli, ja skarta trauma; kā saliedēt grupu, lai kopīgais process būtu veiksmīgāks un uzturēt dabisku uzmanību spēlētāju uzmanības fokusu uz spēles procesu. Tomēr laikam par lielāko vadītāja meistarību uzskatāma māksla darbīgi ticēt lielajam kopradīšanas procesam, nevis censties to vadīt caur sava ego spēku. Kā to pārbaudīt? Praktiski vienmēr šādi ego uzturēti pūliņi vainagojas ar smagumu sajūtu un spēka izsīkumu visiem iesaistītajiem; laba spēle – tā ir spēle, pēc kuras vadītājs jūtas iedvesmots un emocionāli spēkpilns, pat, ja fiziski noguris, un tāpat jūtas spēlētāji. Praktiski šī prasme izpaužas cieņā pret katra spēlētāja individuālo ceļu, respektu pret tolerējamo atklāsmju intensitāti, neitralitātē un iekšējā centrētībā. Labs vadītājs interpretēs maz (pat uz to aicināts), kodolīgi un gudri uzdos nepieciešamos jautājumus un ļaus katram piedzīvot savu, tieši šobrīd nepieciešamo atbildi.
Īpaša “garša” un māksla ir kopīgi vadītas spēles, kur, apvienojoties divu vadītāju potenciālam, spēle iegūst īpašu dziļumu un spēku. Tas ir skaists, bet vienlaikus specifisks process, prasot no abiem vadītājiem dziļu savstarpēju paļaušanos, cieņu un smalku izjūtu, gan par spēles procesu kopumā, gan vienam pret otru.

***

Transformatīvās spēles diez vai varēs aizvietot dziļu terapiju un ikdienas apzinātu garīgu praksi. Lai gan to pārveides potenciāls ir nenoliedzams un spēcīgs, noturīgām pārmaiņām ir nepieciešams patstāvīgs darbs. Vienlaikus spēle var būt pagrieziena punkts, “pēdējais piliens” jautājumiem kas ilgi risināti, nevarot atrast pieeju tradicionālos veidos. Transformatīvo spēļu atslēgas vārdi ir: atklāsme, notikuma prieks un pārmaiņu impulss. Tās ir kā ceļojums, caur kuru, izstaigājot ceļu ceļus, mēs atkal atgriežamies mājās un ieraugām tās jaunā, citu acu gaismā.

Uz tikšanos Spēlē!

[ raksts oriģināli publicēts žurnālā “Taka”]

Es un Tu. Izaugsmes izaicinājumi partnerattiecībās

Prinči baltajos zirgos un liktenīgās sievietes, dvīņuliesmas un otrās dvēseles puses – bieži šķiet, ka partnerattiecības ir tā attiecību sfēra, kurai tiek uzlikts visvairāk projekciju – sapņu, ideālu, priekšstatu, gan sociāli, gan individuāli. Kas ir patiesa mīlestība, kāds ir sievietes un vīrieša attiecību harmonijas etalons? Meklējumi šajā iekšējā laukā ir nebeidzami cauri tradīcijām un gadsimtiem. Liela daļa no šī procesa saistāma ar arhetipisku pretspēku savienošanās tiecību, alķīmisko jaunradi, kas iespējama tikai šajā sievišķi-vīrišākajā satikšanās mistērijā. Tomēr šaurākā, psiholoģiskā nozīmē liela daļa no bieži pārmērīgā fokusa šai dzīves sfērai rodas no neizbēgamā fakta, ka partnerattiecības (tāpat kā to neveidošanās) sākas no citām – mūsu pirmajām attiecībām dzīvē. Attiecībām, kas rada pamatu visām citām mijiedarbībām mūsu dzīvē. Cilvēks ir kontaktā esoša būtne, mums ir nepieciešams būt saistītiem ar kādu dziļā, tuvā kopībā. Izauguši no vecāku klēpja, mēs ejam tālāk, meklējot dziļo tuvību citur. Un jebkuras pieaugušā vecumā veidotas attiecības ar otru, neizbēgami izgaismo mūsu attiecības ar saviem vecākiem gan to resursos, gan iztrūkumos vistiešākajā veidā. Tas, kas nav dabūts kādreiz, tiek prasīts tagad. Tas, kas ir bijis kādreiz, formē to, kas veidojas te, starp mums, vīrieti un sievieti. Attiecībās mēs to izspēlējām dažādi: gan neapzināti, automatizēti iemiesojot pieredzi, kas caur piemēru uzņemta bērnībā, gan caur pretstāvi – veidojot atšķirīgu platformu savā un partnera telpā, apzināti citādu, kāda tā bijusi savā pamatģimenē. Tomēr abās šajās it kā pretējās kustībās nākas atzīt nebrīvību, un pazemīgi pieņemt, ka sistēmas, no kurām mēs nākam, mūs veido, un patiesi brīva radīšana, dziļa izmaiņa neapzinātajos modeļos iespējama tikai caur dziļu izmaiņu darbu sevī.
Vienlaikus tieši partnerattiecības pieaugušam cilvēkam nes vislielāko transformācijas potenciālu. Nekas neatver cilvēku pret viņa paša resursiem un traumām tik instensīvi un spēcīgi kā dziļs, intīms kontakts ar pretējo dzimumu. Tieši partneris vienmēr iznesīs un atspoguļos slēptākos, grūtāk sevī pieņemamos aspektus vai spēs izgaismot tādus resursus, par kuriem nav bijis ne jausmas. Lai gan līdzīga dinamika notiek caur bērniem – arī bērni vienmēr izpauž vecāku nepārstrādo emociju, jūtu materiālu vai ar savu esību rada jaunu pieeju iekšējam vecāku potneciālam – mijiedarbībā ar partneri pastāv vienlīdzības princips, tajā sevis atspoguļošana ir daudz tiešāka un bieži – izaicinošāka. Tā kā ar partneri mūs nevieno asinssaites, to pamatā ir brīvas gribas akts, izvēle. Es, un tikai es pats esmu izvēlējies sev šādu partneri, ar kuru piedzīvoju šo pieredzi. Es esmu izvēlējusies šo vīrieti par savu bērnu tēvu vai šo sievieti – par savu bērnu māti. Partnerattiecības ietver lielāku izvēles brīvību caur iespēju attiecības pārtraukt. No vecākiem nav iespējams izšķirties, tāpat kā no bērniem. No vīra vai sievas – ir. Citu mammu vai tēvu (vismaz fiziskā nozīmē) reti kāds mērķtiecīgi meklē, bet īstā partnera meklējums bieži var būt nebeidzams visas dzīves garumā. Un tā mēs turpinām meklēt. Caur grābekļu dejām vai dziļu godīgumu pret sevi, soli pa solim šai ceļā mēs ejam tuvāk sev.

[fragments no raksta žurnālā “Taka”]

tuvums

Kur sākas un beidzas mūsu esības? Pasauļu robežas kļūst plānas kā zīdpapīrs un es jūtu tavas dvēseles elpu, tepat blakus, tik biedējoši tuvu ir tava sirds, tik maiga un silta. Un neko nevar noslēpt, es esmu kaila, un vēl vairāk, kā būtu dzīvojusi tumsā un pirmo reizi ieraudzījusi Sauli, tik biedējoši spožu, nolemta tiekties pēc Tavas gaismas un nespējīga izturēt Tavu spozmi. Un dziļāk, pazemē, sīkiem, pulsējošiem pavedieniem saaužas mūsu saknes, kaut kur dziļumā, mēs nevarēsim izbēgt kopībai, mēs esam saistīti, tās čukst, tu nespēsi aizbēgt no tās upes, kura mūs nes vienotā vilnī. Ko tu sargā, tā smejas, es redzu tevi uz delnas, atmet savu mazumu, un kļūsi liela, redzi, tu neesi viena un nevari būt. Uz jūru, uz jūru… un tālāk, bezgalīgā ritā.

Tu esi mīlēta. Tu mīlēta esi. Tu nevarētu būt te, ja būtu nemīlēta… Dzīvība ir mīlestība. Mīlestība – dzīvība.

Turi mani, kad man būs bail. Turi mani stipri. Lai tad, kad viena pēc otras nokritīs manas maskas, tavas sirds apskāvienā es noticētu, ka drīkst tā… Drīkst.

***

iemāci mani šķirties
iemāci mani mirt
iemāci vētrā
bez aira irt
iemāci gludā olī
jūru redzēt
paņemt pilni
ko mirklis dod
un necerēt
necik
tālumā tavu
tuvumu just
salā
savā siltumā kust
aiz sāpju nē
tavu jā dzirdēt
iemāci man
zināt
un neko
ar to
neiesākt

Vārds un forma

Nosaucot vārdā, rodas forma tai netveramajai vibrācijai, kas strāvo telpā. Vārds ienes skaidrību un vienlaikus sastindzina, apstādina dzīvo kustību un liek reducēt notiekošo līdz naratīvam. Vienlaikus, tas dod iespēju nepazust Lielajā Bezrobežīgajā, sevi identificēt kā Es, kas piedzīvo. Ļoti reti, bet ir, kad vārdi paplašina telpu, radot iespēju apjaust jaunu, nepieredzētu dimensiju, citu esošā pieredzi. Tas ir brīnums, kurā saskaras izpaustās un neizpaustās pasaules.

Ne-ideālā dzīve

Šis gads iesākās ar pārvērtēšanu. Ar visa pārvērtēšanu. Un visvairāk – tā, svarīgākā, uz kā šķitu būvējam savu dzīvi. Pie kā biju turējusies gadiem, gadiem cēlusi, ieliekot visu savas sirds un ķermeņa enerģiju, cerības, pēkšņi izrādījās spožs un zaigojošs ziepju burbulis, kura dienas tomēr (paldies Dievam) izrādījās skaitītas. Viņa slapjajās un nedaudz lipīgajās šļakatās pasaule izskatījās pavisam citādāka. Pilnīgi citāda… neredzēta iepriekš. Šajā pasaulē, izrādās, vairs nebija pareizuma glābjošā balsta, kur sevi piestutēt, vairs nebija acu, kurās spoguļoties, lai justos skaisti. Kļuva neparasti viegli. Sāpīgi, bet viegli, pleci kļuva brīvāki, tiem nebija jānes ne-savs. Jā, nedaudz slapji un auksti, un vientuļi, ik pa laikam, bet tikai tagad es atkal varēju sadzirdēt Viņa balsi un tuvumu, un smieties par savu sasodīti muļķīgo cilvēcisko dabu, kas grib ciest un zaudēt, lai piepildītos.

Vispirms es samierinājos. Man nekad nebūs ideālas ģimenes. Nebūs ideāla vīra. Ideālu attiecību, darba, mājokļa. Vispār, nekad, nekad nekas nebūs pilnīgi pilnīgs – tā lai, manam bezgalīgo vēlmju pārpildītajam prātam būtu gana. Viss būs tieši tik un tāds, kā vajadzīgs. Tik daudz, cik es būšu, tik man būs. Un pat ja es gribēšu vairāk, es nevarēšu ieiet kā veikalā – samaksāt ar savu izmaiņu soli, lai saņemtu soli pretī no pasaules. Dievs netirgojas… Viņš rada. No tā, kas ir šobrīd, te, tagad, manā sirdī. Es pati nebūšu ideāla. Lai kā es censtos un sevi mainītu, priekš sevis vai cita, lai ietirgotu labāku dzīvi – es nespēšu tur nonākt, nekad. Jo tur nav. Nekad nav bijis.

Tad palika klusi, un tai klusumā es sāku klausīties. Klusi, klusi, es sāku dzirdēt viņas balsi, Dvēseles balsi. Man bija ļoti žēl, ka tik ilgi biju viņu nolikusi malā, lai pagaida, lai tiek galā bez manis. Un es apsēdos viņai līdzās mūsu mazajā, klusajā telpā un jautāju: “Ko tu vēlies? Kāda tu esi? Kas tu esi, Dvēsele mana?”

Sākumā viņa raudāja, gaišas, mirdzošas bērna asaras, un ap mums iemirdzējās mazas varavīkses. Viņa teica, ka ir Pilnīga, un vienmēr tāda ir bijusi. Ka viņai ir skumji bez manis. Un ka viņa grib augt ne tāpēc, lai kļūtu labāka, bet tāpēc, lai kļūtu plašāka un lielāka.

Tagad, kad mēs beidzot esam kopā, es sajūtu, kā sāku gribēt. Pavisam citādi gribēt. Caur savu spēku, caur radīšanu, caur kopību gribēt. Kā asns uz sauli grib un upes uz jūru, kā sirds uz sirdi tiecas, lai satiktos. Kad ne es gribu, bet dzīvība manī. Būt vairāk. Turpināties. Augt, lielāk un plašāk, kopā ar pasauli augt viņas plūsmā. Kopā ar Tevi. Kopā ar mums…

Un jā, reiz atkal būs nakts, kad es neko nesapratīšu, nedzirdēšu, negribēšu. Viņa atnāks, neizbēgami. Un citi plīstošie burbuļi, šķiršanās un samierināšanās. Pēc tam atkal nāks rīts, un Saule. Mēs iesim cauri, tuvojoties un attālinoties, zūdot un atrodoties, bet tā pavisam – vairs nepazudīsm viena otrai. Es ceru. Ticu. Jūtu. Un tomēr, laikam arī to … tikai Dievs to zina… Viņa mirdzošā straume, kurā mēs nezūdamas…

***

Viss šeit ir manis radīts. Te, manā telpā, manā dzīves valstībā, viss ir izaudzis no manis pašas. No manis un mantojuma, ko nesu – gan viegla, gan smaga. Un neviens nekad nevar iebrist manā dārzā, lai ko izbradātu, ja vien es pati to neesmu gribējusi. Un neviens nevar mani iepriecēt un uzziedināt, ja es neesmu to atļāvusi. Tā ir mana atbildība, visa. Un tu neesi vainīgs, ka es tagad raudu. Es gribēju raudāt, un tu devi tam vārtus. Tik vienkārši tas ir.
Tikai… kurš ir tas es? Kurš vienmēr lien pa priekšu? Kurš vienmēr kaut ko grib, un priekš kam? Kaut kam ir jābūt aiz viņa, es saku un kad esmu nogurusi no cīņas, redzu acu atspulgā tavā to gaismu, kas mūs vieno zem daudzajiem skaļajiem bērniem, kas vienmēr tik lieli jūtas. To kluso gaismu, kas skan.
Ne-es-ošo…

***

un nevēli šodien man visu gaišo
es šodien visu tumšāko gribu
to tumšo un karsto, kas ņudz un elso
to pazemi melno un aizzvaigžņu telpu
to dzīvību versmi, kas nepieradināma
to nāvi, kas atņemot atdara dzīvi
un jā, es zinu, ka tev tur ir bailes
tai tukšumā krist bez drošības virves
kur nav nekā ko mēs zinājām labi
kur pazūs it viss un arī mēs abi
man arī ir bailes, un kas to lai zina
kā visu Dievs Sevī to ietilpina…
bet vairāk es pus-dzīva nevarēšu
un ceru, ka nekad arī negribēšu

***

Ieskaties acīs, ieskaties dziļāk. Aiz dzīvības ir nāve un aiz nāves – dzīvība. Es dzirdu elpu, kas strāvo starp mums, es jūtu pulsu kas tuvina un šķir dejā nebeidzamā. Mēs esam sīkas šūnas Dieva asinsritē, mēs esam Visumi bezgalīgi. Mēs nevaram aiziet, mēs nevaram zust. Mēs varam dzīvot, piedzīvot, just…

***

Kaut kur dziļumā kņudina mazi, zeltaini sārti asni. Par viņiem nezina neviens no ārpasaules, un viņi paši sevi tā īsti ne. Cik savādi, es domāju, ka vajag lielas sāpes lai varētu atsākt redzēt, lai varētu sākt just. Lai varētu ieelpot elpu par sevi, nevis par visu to, kas nests. Kā auksta pelde, kas apdullina uz brīdi visas maņas, lai atkal tās atmodinātu. Cik savādi, ka aizmigšanu tik bieži nepamana… bet atmodināšanu – gan. Un tad ļoti gribas smieties, jo pēkšņi ir tik viegli, viegli un smejoši būt, elpot un redzēt. Dzirdēt elpu, savu elpu. Dzīvību kņudam dziļumā savā.