Izaugt no pelniem

Es šodien dziedāju, dunot sirdspukstiem, un redzēju ainas no kāda sena slāņa, savīstīta, noglabāta, no dziļas mīlestības līdzi nesta. Man bira asaras, tās plūda neturamas, nenoturamas – tas viss bija kļuvis par smagu maniem pleciem, šī dārgā nasta, te, tagad, man vairs nebija spēka tai. Kā kūstošs sniegs tā ritēja pār manu miesu lejup, atpakaļ uz turieni, no kurienes nākusi, un lūdza, lai to vairs netur. Un vienlaikus mana Dvēsele bija nokritusi ceļos pie šī spēka saknēm, dziļā, pieķērīgā pateicībā, bērna pateicībā par Dzīvību, kas turpinās, un mūžīgā uzticībā, uzticībā ar savas brīvības ķīlu. Tā es biju, te un tur vienlaikus.

***

Pelni… tie vēl kūp. Viss ir beidzies. Ir kluss, ļoti kluss. Vieni ir aizgājuši un citi ir miruši, un viņu pēdas pamazām aizputina vējš. Tie neatgriezīsies. Tukšas ir sētas. Mēs esam palikušas vienas, vien bērni slēpjas apģērba krokās. Māju vairs nav, nav māju, kurp patvert augumus, un saltā rudens elpa čukst: būs auksti. Būs grūti laiki. Būs ilgi, grūti laiki, un ziema nāks, un iespējams, ka būs bads. Bet es vēl jūtu zemes siltumu, zem savām pēdām, tur, kur tā pulsē dziļās uguns straumēs. Tās tur mani un saka: “Būs grūti, bet Tu dzīvosi. Tu izdzīvosi cauri tam, un caur Tevi Dzīvība turpināsies. Es nesīšu Tevi. Es došu Tev savas sēklas, un iedēstītas Manā miesā, tās baros Tavējo, un Tu dzīvosi, un dzīvos Tavi bērni.” Un es zinu, ka tā būs, un nav vietas šaubām. Sīvā un skarbā spēkā, es zinu, ka manas rokas kļūs raupjas, un vaigs novītīs, un maigums tiks aizskalots kā lieks spīgulis – bet es dzīvošu, un tas ir vienīgais, kam ir vērtība. Es būšu viena, vientuļa, cieta un dzīva. Un es maksāšu šo dzīvības cenu nekaulēdamās.

Bet tad paies gadi vai gadsimti. Dzīvība būs paņēmusi savu daļu, tāpat kā nāve. Un dziļumā būs izdīdzis kas jauns, kam nebūs vairs vietas bruņu čaulā, tik drošā un pārmantotā. Tas augs aizvien lielāks, un meklēs telpu, klātbūtnes telpu. Un čukstēs: var citādi. Kopā var. Var viegli. Var gaiši, un dejojoši, arī tāda ir dzīvība, patiesi, tikpat dzīvs kā līdumā kartupeļa zieds ir arī puķzirnis acu priekam.
Un tad es vēlreiz kritīšu pie Viņas kājām un lūgšu:
“Ļauj man iet. Ļauj man atļaut sev aiziet no Tevis, kā esmu pazinusi – tālāk. Spārnos aiziet. Es varu būt cita. Jauna būt, nebijusi. Es drīkstu būt viegla. Es drīkstu balstīta būt, un līdzdalīta. Baudoša būt un izbaudīta. Un tikpat dzīva, un vairāk vēl… Piepildīta.”

Neslāpē

Neslāpē Mīlestību. Viņa vienalga izlauzīsies, tikai jau cita, caur sāpju saltām šķembām, senu nevēdinātu pagrabu elpu tavas zemapziņas kambaros vai ugunīgi iznīcinošu liesmu. Avots, kas ir atmodies, atradīs virzienu, un sulojošā zeme aptvers katru viņā mestu akmeni, līdz pamazām asaru noskalots, aiztrauks sev lemto ceļu. Kas tu esi, lai stāvētu pretim Mīlestībai? Kas tu esi, lai apšaubītu Viņas pareizību? Un visi tie slāņi un sārņi, ko tu nes un ar ko piesedz savu stipro, skaisto kailumu, nespēj Viņas priekšā saglabāt klinsakmens smagumu, ko zīmē tavs prāts. Tu esi vairāk, Tā vienmēr čukst, tu esi liela- kā Es… neizmaini sevi sīknaudā, nenodod sevi pašizdomotātos valgos… Tu neesi vēl redzējusi savu radīšanas plašumu, ko Es glabāju tev priekš tevis kā dārgāko dārgakmeni… Esi drosmīga, un tu pieredzēsi neatklāto. Esi trausla, un tu satiksi spēku. Esi pati, tuvu, maigi un varonīgi, un pārējais tiks Manis piemests.. Tu esi tas viss, ko meklē – un tu spēj to caurlaist, paliekot dzīva. Spēj.

Lieldienās

Kur dzīvība, tur līdzās arī nāve
Kad piedzimst jauns, ir jānomirst kaut kam
Tā nebeidzami pārtopot viens otrā
Caur cīņu padodoties tam

Es esmu viss un reizē nav nekā
Ik asns austošais reiz tiks sala skarts
Un mazais putns, ko tu pavadīji
Var neatgriezties vairs šo pavasar

Bet Dzīvība ir lielāka par mani
Par tevi ir, un visu ko mēs darām
Tik liela laikam tikai Nāve ir
Starp viņu plaukstām mēs sev dzīvi radām

Tuvāk sev

Iet tuvāk, tuvāk caur Tevi sev. Katrs solis izceļ jaunu, nejustu slāni, un katrs slānis – jaunu elpu aizsitošu izaicinājumu. To, kurā es vairs negribu tuvāk, kur ir tik ļoti bail. Bail tik daudz redzēt, tik daudz just. Bail nonākt tur, kur Tu atgrūdīsi, jo būs par tuvu Tev vai par raupju, vai vienkārši Tev nebūs vietas – jo Tu esi tāpat, tāpat Tu ej pret mani. Un katru reizi tās atnāk, bailes, ka varbūt Tu redzēsi, ieraudzīsi visu, līdz pēdējam trauslajam samocītajam asnam, un ka ieraudzījis Tu samīsi viņu, kā tas ir bijis.. nē, ne no Tevis. Vai varbūt es būšu tā, kas ieraudzīs Tevi tur, kur nespēšu caurlaist, nespēšu pieņemt, un manā nepieņemšanas cietajā plaukstā nodzisīs kāda pukstoša elpa… Un, zini, iespējams, tieši tā būs.
Bet atkal un atkal es meklēju Tavas acis, un Tu – manas, mēs zinām, ka tur ir durvis, durvis uz Turieni, kur cīņas vairs nav. Gaisma, kas caurspīd visu, kurā visam ir vieta, kurā mēs varam mirdzēt un atļaut viens otram plaukt. Viņa vilina, sauc. Gaisma Tavās acīs. Sveicina, sveic. Un es eju pretim.
Sev.

Garīgā meklējuma dimensijas

Attiecībās ar Dievu mēs iemiesojam dažādas brieduma stadijas. Dažādas savas esības stāvokļus Dieva meklējumā, kontaktā ar Viņu. (*Visdrīzāk, jēdziens ‘stadijas’ nav īsti atbilstošs, jo apzīmē secīgu izaugsmi un sava veida hierarhiju, tomēr ir izjūta, ka visi šie pieredžu slāņi mūsos eksistē vienlaicīgi).

Dziļas simbiozes stāvoklī, saplūstot ar Dievišķo Māti, mēs nespējam iedomāties savu atsevišķo eksistenci bez Viņas sargājošā klēpja; bez viņas barojošās klātbūtnes; katra mūsu elpa ir Viņas elpa, un katra mūsu attālināšanās no Viņas siltuma šķiet kā nāve. Kontakts ir intensīvs un visaptverošs, sevis kā atsevišķas būtnes nav.

Pamazām sāk augt savs Es. Garīgais meklētājs, kas sasniedzis “trīsgadnieka krīzi” sevi parasti izpauž iekšējās vai ārējās frāzēs: “Es! Es pats! Es varu visu! Tikai Es Pats esmu savas realitātes Radītājs un Saimnieks!” Vienlaikus, dzīve arvien spilgtāk sāk atspoguļot, ka ne viss ir manas kompetences robežās. Es nevaru panākt, lai Saule uzlec rietumos, un upei ir pašai sava gultne. Mana visvarenība cieš sakāvi, vienlaikus, katrs mans mazais solis ļauj pieredzēt, ka arī Es varu Varēt.

Skolnieka etaps. Garīgais skolnieks alkst mācīties. Tas klausās atvērtām ausīm un skatās atvērtām acīm, tas ir uzcītīgs – un reizēm slinks. Bet viņš jau apzinās savu zināšanu un spēju apmplitūdu, un tiecas uz izaugsmi. Dievs ir autoritāte, Skolotājs. Es esmu labprātīgs māceklis, aizrautīgi pilnveidojot sevi.

Tad nāk lūzums un pusaudzība. Garīgais pusaudzis nostājas pret. Viņš netic vairs nekam, ne Dievam, ne Velnam, vai varbūt Velnam pat vairāk – jo Viņš grib zināt otru, tumsas pusi. Viņš cīnās sar Dievu. Līdzīgi kā trīsgadnieks, viņš grib pats – bet tagad viņš jau sāk patiesi piedzīvot savu potenciālu. Viņā aug spēks. Un vienlaikus sirds jūt dziļu vientulību, jo iepriekšējā beznosacījuma uzticība vairs nav pieejama, bet jaunā, līdzvērtīgā klātesamība vēl nav iepazīta.

Jaunība ienes līdzradīšanas pieredzi. Kā es varu radīt sevi līdzvērtīgu Viņa iepsējamībām? Ko es varu un gribu radīt sevī un materiālaja Viņa atspoguļojumā? No jauna atgriežas pazemība, bet jau ar pateicīgu, spēkpilnu līdzradīšanas apziņu. Mēs varam to kopā, un tam nav gala. Tik daudz bezgalīgu radīšanas iespēju ir pasaulē, gan iekšējā, gan ārējā, un Dievs ir man palīgs un biedrs tajā.

Briedums un miers. Kalpošana kā daļa no ikkatra soļa. Kalpošana citiem, kas ir ceļā. Ieelpa-izelpa. Lielie dievišķie Riti, kuru daļa es esmu. Man ir sava vieta, un es mirdzu tajā un izpaužos pilnā Dieva svētītā mērā. Es esmu savas dievišķās struktūrvienības vadītājs, un savu augstākstāvošo aizstāvju padotais, un esmu dziļā mierā ar šo Darbu, ko no sākuma līdz galam caurstrāvo Mīlestība.

Zūd tēli. Sāk zust identifikācija, arī ar savu vietu un lomu kopējā rakstā. Griba un Tiecība uz dievišķās monādes stāvokli – visu no visa, lāsi okeānā. Gaismas dzirksti. Viss ir liela kopēja elpa. Un es esmu tajā… es, kura vairs nav…

 

Transformatīvā spēle Lila-Čakra

 

Lila-Čakra ir intuitīvs sevis transformācijas instruments – pašizziņas spēle, kas palīdz:

– pārbaudīt un izvērtēt izvirzītos mērķus;

– tuvināt vēlmju piepildījumam;

– nonākt kontaktā ar dzīves izvēļu virzošajām jūtām;

– izprast sevi, savas rīcības modeļus un izmainīt tos;

– ieraudzīt dzīves aktuālos jautājumus jaunā gaismā.

Radīta Krievijā, Lila-Čakra nes sevī ir vairāku senu tradīciju mantojumu – tās pamatā ir senidniešu tempļu spēle “Lila”, tibetiešu Transformācijas spēle, Maiju kalendārs un I-Czin Pārmaiņu Grāmata; tā adaptēta rietumnieciskajam mūsdienu cilvēka uztveres modelim.

Spēle ir transformatīvs ceļojums sevī, ezotēriskais šahs un psihoterapija vienlaikus. Spēles laukums – dvēseles aspektu karte mudinās mainīt skatījumu uz sevi un pasauli, apzināties iekšējos šķēršļus un resursus.

Tehniski spēle noris līdzīgi kā galda spēles – ir spēles laukums no 64 lauciņiem, ir metamais kauliņš un spēles kauliņš, ar ko spēlētājs pārvietojas pa laukumu. Katrs no lauciņiem apzīmē kādu dvēseles aspketu/personībasīpašību/dzīves uzdevumu, kas piemīt katram cilvēkam un ir atšķirīgi izpausts. Spēles gaitā atklājas gan aspekti, kas konkrētajam cilvēkam kalpo kā resursi gan tie, kas izpaužas kā šķēršli un prasa papildus darbu. Spēles procesā ir kāpumi un kritieni – pārvietošanās starp dažādiem lauciņiem (līdzīgi kā klasiskajā Cirkā), kas atspoguļo iekšējo dinamiku un uzvedības medeļus, kas raksturīgi konkrētajam cilvēkam. Spēlei parasti tiek uzstādīts mērķis, kas ir spēlētājam ir aktuāls; spēles process atspoguļos cilvēka iekšējo stāvokli attiecībā uz šo jautājumu. Spēli var spēlēt arī bez mērķa – par stāvokli te un tagad.

Spēle parasti igst apmēram 2-3 stundas ( iekšlauj ievadu, meditāciju,mērķu formulēšanu, pašu spēli un rezultātu analīzi ). Spēli var spēlēt grupā (optimāli ir 6 cilv.) vai individuāli. Spēle ir pabeigta vai nu pēc laika limita beigšanās vai sasniedzot vienu no diviem lauciņiem, kas apzīmē mērķa sasniegšanu.

Spēli iespējams spēlēt gan uz mazā laukuma (galda spēles variants) vai uz lielā, kurā nav simboli, bet spēlētāji pa laukumu pārvietojas paši

paskaties uz mani labi

Paskaties uz mani labi.

Paskaties uz mani labi, kad es vizmazāk to pelnu. Kad es sevi zaudēju cīņā, un sirds ir ciet, kad vētrā nav manāms krasts – paskaties uz mani labi, un es redzēšu bāku.

Paskaties uz mani labi, kad esmu smaga kā zeme, un nav soļa uz priekšu. Kad migla ir purvos, un nav tiem malas. Paskaties labi, un es jutīšu vēju, vieglu un maigu, un viņa čuksti aizvedīs mani uz taku.

Un ja Tu atnāc blakus, lūdzu, nenāc par strauju, nenāc par tuvu klāt. Nemeties mani glābt, nenāc mācīt ar gaismu, lūdzu, neesi par daudz. Tikai paskaties labi – kā Saule uz Zemi skatās. Es zinu savas brūces, un grābekļus, uz kā dejot, es daudz ko nemāku sevī, un vēl nezinu, kā. Tu tikai paskaties – paskaties labi. Tā, kā tikai Tu proti… Paskaties labi, un es sākšu zināt. No citas gudrības zināt… Kā dzīvība sevi zin.