HomeVispārēji

Vispārēji

Showing: 1 - 4 of 4 RESULTS

Kā rodas bērni*

(*sistēmiskā lauka līmenī)

Spēja dot turpinājumu – tā ir ļaušanās enerģijas plūsmai uz priekšu. Helingers ir teicis: vecāki dod, bērni saņem. Dzimtas enerģijai ir vienvirziena plūsma, tā plūst no aizlaikiem, aizmugures uz priekšu, nākotnes virzienā. “Avotam nav jājautā virziens” – tas atrod to pats. Man ir jāprot ļauties šai plūsmai, gan saņemot, gan dodot, lai kļūtu par tās organisku daļu, kas tā neizbēgami notiek, kļūstot par vecāku – savas dzimtas turpinātāju.

Pirms tiek ieņemts bērns fiziskā līmenī, lauka sistēmiskajā līmenī formējas “ligzda”, kurā tam ienākt. Ļoti bieži bērnu neesamības – gan psiholoģisku vai šķietami sociālu iemeslu dēļ, kā nespējā izveidot pastāvīgu partnerību, gan fizioloģiskas neauglības gadījumos – šī “ligzda” neformējas, jo pastāv šķēršļi sistēmas līmenī.

“Laukam nav morāles”, un bieži šis likums šķiet netaisnīgs. Kāpēc pārim, kas ļoti vēlas bērniņu un ir gatavi sniegt visu nepieciešamo, viņš nepiesakās, bet kādā alkoholiķu ģimenē dzimst jau sestais un septītais? Diemžēl dzīvība turpinās tur, kur viņai dod vietu kusībai, nevis tur, kur viņu funkcionāli “pasūta”.

Kādi ir biežākie sistēmiskie cēloņi?

+ savijumi ar vecākiem, kad lielākā daļas dzīvības enerģijas tiek atdota atpakaļ un enerģijas turpinājumam attiecīgi nepietiek.

Kā tas izskatās dzīvē?

Tās var būt meitas, kuras kalpo savām mātēm – praktiski un psiholoģiski, reizēm kā viņu vecāku figūras (parentifikācija – “mammu, es uzņemšos emocionālo atbildību par tevi, jo tava mamma tev to nedeva ”) vai kā surogātpartneri (“mamma, es būšu tev labāks vīrs kā bija tētis/tēti, es būšu tev labāka sieva kā mamma), vai mūžīgās mazās meitiņas lomā (“mammu, es būšu tavs prieks un acuraugs, tava mazā princese, lai Tu nezaudētu savas eksisteces jēgu”). Tie var būt dēli, kas pilda līdzīgu funkciju – “mammu, es būšu tas vīrietis, kura tev nebija” vai tavs “mīļais dēliņš” u.c. Šajos gadījumos pieaugušais bērns apkalpo vecāku “enerģētisko vielmaiņu”, kalpo kā donors.

(Atruna – ne vienmēr šajās dinamikās ir vērojama bērnu neesamība, reizēm tieši otrādi – bērni dzimst viegli, bet tie uzreiz tiek ierauti dinamikas turpinājumā kā papildus resurss sistēmai. Katra sistēma ir unikāla, katrai ir sava homeostāze un risinājumu meklējumu paterns.)

Šķietami pretēja dinamika, bet ar iespējami līdzīgu simptomātiku ir ‘augšējā dinamika’ – kad bērns it kā paceļas “pāri” saviem vecākiem. Piemēram, atstājot pamatģimeni jau agrā vecumā, “ar kuru nav nekā kopīga” un pilnībā veltoties karjerai, lai pierādītu, ka ir “labāks” par vecākiem – “lai mainītu pasauli, kuru tēt, tu priekš manis nenodrošināji”, “lai izkļūtu no tavas smacējošās kontroles, mammu”, “lai sagadātu tev, mammu, labāku dzīvi”, utt. Šeit, šķietami bērns ir neatkarīgāks, parasti kļūstot arī sociāli veiksmīgs, bet enerģija tāpat neplūst uz priekšu – tā plūst atpakaļ.

Šādā dinamikā neauglības jautājums mēdz būt izteiktāks tieši sievietēm. Dominē maskulīna enerģija, var veidoties arī hormonāls disbalanss. Ir maz energokapacitātes, lai ļautos, saņemtu. Arī bērna ieņemšana tiek plānota, kontrolēta un bieži cieš neveiksmi.

+ Pāra savstarpējā “noruna”. Reizēm pāris savstarpēji ir tik ļoti enerģētiski saaudzis, kompensējot sistēmiskos un personīgo traumu deficītus, ka “trešais ir lieks”. Te bieži ir nepieciešams strādāt par spēju atdalīties, savstarpējo līdzatkarību.

+ sarežģītāki sistēmiski procesi – pārmantotas dzimtas traumas, kolektīvas (kara) traumas u. c. Tās var izpausties kā dziļas, fundamentālas pārliecības kā “pasaule nav droša vieta, kurā ienākt jaunai dzīvībai”, “kādēļ dzemdēt, ja tāpat visus sagaida nāve” (piespiedu vai spontāni aborti, karš), “resursu visiem nepietieks’ (bada pieredze), utt.

Pastāv arī sievišķās un vīrišķās dinamikas atšķirības.

Vīrietis bērna ieņemšanā ir devējs un arī – ievedējs pasaulē. Līdz ar to, vismaz pietiekamā līmenī – vīrietim ir jābūt gatavam (nesavtīgi) dot (jāapzinās sava varēšana tajā) un jābūt mierā ar pasauli, kurā viņš bērnu ieaicina. Ja kāds no šiem punktiem būtiski iztrūkst, turpinājuma iespēja ir pazemināta.

Sieviete iznēsā bērnu sevī. Viņai pietiekamā līmenī jābūt atvērtai tam, kas ienāk viņā, nekontrolējot un nevērtējot to, atveroties nezināmajam – kā zeme uzņem to, kas viņā tiek iesēts. Tā ir silta, ļāvīga dzemdes uzņēmība audzēt sevī jaunu dzīvību. Ja šī enerģija ir traucēta, traucēta ir ieņemšana un iznēsāšana.

Vienlaikus redzu, ka, skatoties citā līmenī, ne vienmēr simptomātiku var “norakstīt” tikai uz sistēmisku “slimību”. Neturpināties bērnā var būt arī dvēseles izvēle, attiecīgi ienākot dzimtā, kur šādi paterni to “nodrošina” vai vienkārši izvēloties to brīvprātīgi. Dvēsele ir atnākusi ar citu funkciju. Reizēm pastāv iekšējs konflikts starp dvēseles un personības slāni (dvēselei ir savs uzdevums, bet perosnība tomēr vēlas sevi piedzīvot kā fizisku bērnu vecāks), un tad tas jāapzina un jārisina primāri šajā līmenī.

Te var rasties jautājums – vai neaugības jautājumi jārisina tikai sistēmiski, psiholoģiski, enerģētiski? Kā ar mākslīgo apaugļošanu? Mans personīgais viedoklis ir tāds, ka tie viens otru neizslēdz. Lai rigidā sistēmā notiktu izmaiņa, ir nepieciešams “darīt citādi”. Mākslīgā apaugļošana ir fiziski un psiholoģiski smags process, tas piesaista arī papildus resursu no ārpuses un var būt palaidējmehānisms esošās sistēmas izmaiņai. Tomēr jāņem vērā, ka jebkura manipuācija tikai fiziskā līmenī ir mazāk efektīva kā kompleksa, integrēta pieeja. Kā arī, bieži, kad viss iekšējais fokuss ir vērsts uz “bērna dabūšanu”, var nebūt resursa un gatavības saskarties ar procesiem, kas aktivizējas pēc viņa reālas ienākšanas fiziskajā plānā. Jo bērns nav risinājums, bērns ir sākums – izmaiņām, ko paredzēt nav iespējams. Ja bērns sistēmā ienāk caur objektīvām grūtībām, ir naivi cerēt, ka tās zudīs ar viņa piedzimšanu.

Ko darīt? Manuprāt, tieši auglības jautājumos sistēmiskā pieeja sniedz ļoti labus instrumentus cēloņu risinajumiem. Zinu kolēģus, kas ir dalījušies ar patiesi skaistiem stāstiem, kur pēc “visa izmēģināšanas” sistēmiska intervence ir atnesusi bērna pieteikšanos. Varu, protams, kādus ieteikt, bet novērots, ka parasti palīdzība atnāk īstajā laikā un piemērotākajā veidā, kad nobriedusi gatavība tam. Mēs satiekam īstos palīgus.

/Ilze Ulmane/

#raganas raksti

“Vai ragana nevar būt cilvēks?”

Jautājums nodzinkstēja dzestrajā gaisā un kādu brīdi karājās tajā bez atbildes. Vecā gāja straujā solī, soļi zem sasalušās zāles viegli švīkstēja. Nokrekšķējusi elpas garaini, viņa piestāja un ieskatījās meitenei acīs – ne īsti īgni, ne labvēlīgi.

“Ragana ir cilvēks.”

Viņas atsāka iet; klusums ilga vēl kādu brīdi, līdz vecā turpināja:

“Raganai, kas grib kalpot cilvēkam, jāsaprot cilvēks. Vairāk kā cilvēkam, viņa kalpo sievietei – tā tas ir iekārtots. Tāpēc viņai jābūt sievietei. Viņa mīl un pazaudē, ieņem, dzemdē, audzē dzīvību un to apglabā. Viņa ir tuvu zemei, jo tikai tad var no tās ņemt gudrību un spēku – caur savu miesu otra miesai.”

“Vai ragana var aizmirst savu spēku?”

“Protams, var. Katrs var aizmirst savu spēku vai to izmantot nelāgi. Nav tādu likumu, kas to aizliegtu – ne cilvēkam, ne raganai.”

“Tad ragana nav cilvēks?”

Vecā klusi, rešņi iesmējās.

“Lai ragana varētu patiešām palīdzēt cilvēkam, viņai ir jāatsakās no cilvēka. Jāpaceļas virs. Vai jānogrimst zem. Tikai tur sākas spēks.”

“Es nesaprotu.”

“Visu tu saproti, tikai negribi. Jo tas liek nomest tavu ierasto ādu, ar ko esi saaugusi.”

Vecā strauji un negaidīti satvēra ceļabiedres roku, norāva noskretušo cimdu un ieknieba plaukstā. Meitene klusi iekliedzās. Vecā pasmīnēja.

“Atceries: tā nav tava āda. Raganas āda ir čūskas āda. Tā met to, ikreiz no jauna, un tikai tad tā var palikt uz sava ceļa. Ragana nevar paturēt neko tā, kā cilvēks patur. Un nevar atteikties – kā vīrietis atsakās. Viņa ņem visu un atdod atpakaļ, mainoties kā gada rits, saglabājot serdē veldzējošu avotu izslāpušajiem – to, kas nekad nemainās. Vēl viņa ir dubļi, no kā izaug jaunais. Nakts, kurā pazust un atrasties. Tas viss viņa ir. Ragana ir un nav cilvēks. Viņa izvēlas no brīža un brīdi – lai kalpotu Lielajam, ko satiek mazajā. Vienmēr atceries: ragana kalpo un nekalpo cilvēkam. Jo pirmais, kam viņa kalpo, ir viņpus cilvēka.”

Ko tu radi?

Reiz mans vīrs padalījās ar lielisku jautājumu, ko iespējams uzdot sev vai tuvākajam, kad ļoti, ļoti gribas runāt par to, cik slikti viss ir (pēdējā laikā ir diezgan daudz ieganstu, vai ne?) Jautājums ir vienkāršs:
“Ko tu šobrīd radi?”
Jautājuma mērķis nav pozītīvās domāšanas ģenerēšana, bet gan fokusa maiņa. Kurp vērsts ir mans skatiens? Kurp vērsta mana enerģija? Smagos apstākļos es piedzīvoju noteikta veida jūtas, un balstoties uz tām, sāku modelēt iespējamo realitāti. Šobrīd dažādu ierobežojumu, sankciju un lēmumu iespaidā daudzi piedzīvo ļoti smagas, grūti tolerējamas jūtas un emocijas – paceļas senas sistēmiskas traumas (genocīds, karš un šķiru cīņas) un tām pievienojas svaigas, personīgas. Tāpat grūst pamati un ierobežoti kļūst resursi, kas ir uzturējuši mūsu labizjūtu līdz šim. Šobrīd grūti atrast cilvēku, kas neatrastos lielākā vai mazākā pārmaiņu un neparedzamības izjūtā. Un viena no vajadzībām, kas stabilizē šo vienlaikus iekšējo un ārējo, grūti izturamo svārstību – ir piederība.
Mēs esam radīti piederīgi – kā būtnes, kas vēlas piederēt. Būt par savējo. Būt par “vienu no”. Vai tā būtu ģimene, domubiedri, reliģiska vai idejiska kopiena – piederība ir spēks, mēs to jūtam, piedzīvojam, kad asociējam sevi ar “mēs”. Kad būtiska piederība zūd, iekšēja krīze ir neizbēgama. Ja ir pieejami iekšēji resursi, mēs meklējam un radām jaunas piederības. Ja nav – varam nogrimt dziļā vientulības, atšķeltības bedrē. Kā pusaudzis savā identitātes meklējumā.
Man šķiet, ka arī šī kovidkrīze ir ļoti par piederību. Gluži kā pusaudži mēs meklējam jaunus “mēs”, pārstrukturējamies vai slīgstam depresijā. Tam, kam esam piederējuši agrāk, bieži vairs nav iespējams piederēt, jo struktūras mainās un sairst, iepriekš drošie balsti ir saļodzījušies un nespēj mūs turēt. Aktualizējas cita veida prioritātes, pēc kā izvēlēties savu piederību. Man šķiet, ka tieši tāpēc potēšanas pazīme kļuvusi par tik spēcīgu frontes pieņemšanas motivatoru. Tik viegli identificēt piederību! Pat ejot “pret”, mēs ejam “par” – lai būtu kopā, lai saglabātu sevi. Lai justu vairāk spēka. Spēka, lai cīnītos pret to, ko nespējam pieņemt … sevī.
Jo grūti ir pieņemt to, ka piederīgi esam mēs visi. Visi mēs piederam vienam Laukam, un tumsa, ko nespējam izturēt otrā, tikpat ir mūsu pašu. Viens no sistēmiskajiem likumiem ir: “Neviens nav izslēgts, katrs ir piederīgs”. Varmāka un upuris, zaglis un apzagtais, bagātais un nabagais, skolotājs un ministrs, potētais un nepotētais. 🙂 Katram ir vieta sistēmā, katram ir vieta Dievā (te mēs bieži sakām: “Lai jau ir, tikai lai tā netraucē manējai!” Un patiesībā jau .. traucē tikai neatgaiņājamā, neizturamā sajūta, ka gaiss, ko elpojam ir viens. Ka Viņš, šis citādais, ir tik tuvu pat atstatu un man ir grūti ar to samierināties – samierināties ar mūsu tuvumu…).
Ir praktiski neiespējami NEizvēlēties piederību … bet gluži reāli ir neizvēlēties fronti. Radīt jaunus tīklus un atbalsta punktus, radīt jaunas saites, kas balsta jaunā veidā sevi pašu un savu piederības telpu. Veidot tiltus un platformas, kurās satikties ar atšķirīgo, bez bailēm pazaudēt sevi. Pacelties augstāk, lai redzētu, ka viss ir viens. Un pat, ja liekas, ka vainīgs ir kāds cits, pazemīgi un vienlaikus drosmīgi atzīt: es esmu līdzradītājs. Es to radu. Te, šobrīd. Tātad – es varu izvēlēties.
Un Tu –
Ko Tu šobrīd radi?

Par koordinātu sistēmām

Jau no pusaudžu gadiem mani saista dažādas cilvēka psihi-raksturu-dvēseli raksturojošās sistēmas. Veidi, kā sevi redzēt, pētīt, iepazīt un – vēl vairāk – atspoguļot to citiem. Šķiet, viena no pirmajām mākslām bija hiromantija – cilvēka raksturošana pēc viņa plaukstām un to līnijām. Ar astroloģiju iepazinos visai virspusēji, toties, sākot studēt psiholoģiju, aizrāvos ar Junga personības tipoloģiju, kā arī citām klasifikācijām. Pēdējā no manis iepazītajām sistēmām šobrīd ir Cilvēka Dizains (Human Design), arī gana apjomīga, un, ja tā var izteikties, “modīga” tēma.
Jāteic, nevienā no šīm metodēm neesmu kļuvusi speciāliste, ne konsultante, pa retai reizei tās izmantojot kā papildus instrumentu. Šodien neviļus aizdomājos, kāpēc. Vai nav pieticis pacietības, vēl kā?
Tomēr drīzāk tas ir kas cits – katru reizi, ieejot dziļāk kāda veida sistēmā, izzinot to, apgūstot “valodu”, sākot redzēt tās kategorijās, es sajutu, kā tā ierobežo. Ierobežo manu skatījumu, sajūtu pret pasauli, ļaudīm, kontaktu ar konkrēto cilvēku, te un tagad. “Ā, saule Lauvā… [skaidrs viss, ko tur citu var gaidīt]”… “Kāds tavs dzimšanas datums? Jā, jā, trijnieciņiem tā mēdz būt…” Pazīstami?
Neviļus nonācu pie šādas metaforas: visas šīs sistēmas ir skatu punkti. Punkti, no kā vērot. Kā vietas, no kuras vērot kādu citu punktu, lietu, parādību telpā. No apakšas tā izskatīsies vienā veidā, no sāniem – citā. No šī, manis izvēlētā punkta kalns izskatīsies šādi, bet upe – citādi. Vai šis atskaites punkts var būt zinātnisks? Tajā nozīmē, ka redzamais no tā – mērāms, aprēķināms, prognozējams? Jā, neapšaubāmi. Līdz milimetram. Bet tas vienmēr būs šīs sistēmas skatupunkta ierobežots. Vai tāpēc tas ir slikts? Nē. Jebkurā gadījumā caur šo atspoguļojumu (turpinot alegoriju), ‘kalns’ pilnīgāk sāk sajust, kā tas ir būt par kalnu, un ‘upe’ – kā tas ir būt par upi – neatkarīgi no punkta, kur atrodas viņas vērotājs. Mani vienmēr ir sajūsminājis brīdis šajās klasifikāciju tematiskajās sarunās, kad cilvēks uzplaukst, apstiprinot – jā, jā, tieši tā ir, tas ir par mani, es esmu tāds (es esmu skaists, gudrs, labs, talantīgs, un vienlaikus man ir savas vājās puses, nu un, es neesmu viens ar to) un nonāk tuvāk sevis mīlestībai un pieņemšanai. Un nonāku arī es. Intuitīvi vienmēr esmu meklējusi ceļu, trauslo līdzsvaru, lai sevi (un otru) atrastu, atpazīt kādā koordinātu sistēmā, piedzīvojot piederību, tai pašā laikā apzinoties, ka tāds, tieši tāds esmu tikai es Viens, Viens un unikāls. Atbalstoties, iztaustot formas, tomēr tajās neiestrēgt. Izmantot sistēmu kā ‘portālu’, lai nokļūtu tuvāk – dzīvajam, kustīgajam, mainīgajam, nedefinējamajam.
Jo viss ir kustībā. Kalns ir kustībā. Upe ir. Un patiesākais redzējums vienmēr ir pie-redzējums. Sevis pieredzējums, ne otra mutes pavēstīts, lai cik vieds viņš būtu.