“Vai ragana nevar būt cilvēks?”
Jautājums nodzinkstēja dzestrajā gaisā un kādu brīdi karājās tajā bez atbildes. Vecā gāja straujā solī, soļi zem sasalušās zāles viegli švīkstēja. Nokrekšķējusi elpas garaini, viņa piestāja un ieskatījās meitenei acīs – ne īsti īgni, ne labvēlīgi.
“Ragana ir cilvēks.”
Viņas atsāka iet; klusums ilga vēl kādu brīdi, līdz vecā turpināja:
“Raganai, kas grib kalpot cilvēkam, jāsaprot cilvēks. Vairāk kā cilvēkam, viņa kalpo sievietei – tā tas ir iekārtots. Tāpēc viņai jābūt sievietei. Viņa mīl un pazaudē, ieņem, dzemdē, audzē dzīvību un to apglabā. Viņa ir tuvu zemei, jo tikai tad var no tās ņemt gudrību un spēku – caur savu miesu otra miesai.”
“Vai ragana var aizmirst savu spēku?”
“Protams, var. Katrs var aizmirst savu spēku vai to izmantot nelāgi. Nav tādu likumu, kas to aizliegtu – ne cilvēkam, ne raganai.”
“Tad ragana nav cilvēks?”
Vecā klusi, rešņi iesmējās.
“Lai ragana varētu patiešām palīdzēt cilvēkam, viņai ir jāatsakās no cilvēka. Jāpaceļas virs. Vai jānogrimst zem. Tikai tur sākas spēks.”
“Es nesaprotu.”
“Visu tu saproti, tikai negribi. Jo tas liek nomest tavu ierasto ādu, ar ko esi saaugusi.”
Vecā strauji un negaidīti satvēra ceļabiedres roku, norāva noskretušo cimdu un ieknieba plaukstā. Meitene klusi iekliedzās. Vecā pasmīnēja.
“Atceries: tā nav tava āda. Raganas āda ir čūskas āda. Tā met to, ikreiz no jauna, un tikai tad tā var palikt uz sava ceļa. Ragana nevar paturēt neko tā, kā cilvēks patur. Un nevar atteikties – kā vīrietis atsakās. Viņa ņem visu un atdod atpakaļ, mainoties kā gada rits, saglabājot serdē veldzējošu avotu izslāpušajiem – to, kas nekad nemainās. Vēl viņa ir dubļi, no kā izaug jaunais. Nakts, kurā pazust un atrasties. Tas viss viņa ir. Ragana ir un nav cilvēks. Viņa izvēlas no brīža un brīdi – lai kalpotu Lielajam, ko satiek mazajā. Vienmēr atceries: ragana kalpo un nekalpo cilvēkam. Jo pirmais, kam viņa kalpo, ir viņpus cilvēka.”
