(*sistēmiskā lauka līmenī)
Spēja dot turpinājumu – tā ir ļaušanās enerģijas plūsmai uz priekšu. Helingers ir teicis: vecāki dod, bērni saņem. Dzimtas enerģijai ir vienvirziena plūsma, tā plūst no aizlaikiem, aizmugures uz priekšu, nākotnes virzienā. “Avotam nav jājautā virziens” – tas atrod to pats. Man ir jāprot ļauties šai plūsmai, gan saņemot, gan dodot, lai kļūtu par tās organisku daļu, kas tā neizbēgami notiek, kļūstot par vecāku – savas dzimtas turpinātāju.
Pirms tiek ieņemts bērns fiziskā līmenī, lauka sistēmiskajā līmenī formējas “ligzda”, kurā tam ienākt. Ļoti bieži bērnu neesamības – gan psiholoģisku vai šķietami sociālu iemeslu dēļ, kā nespējā izveidot pastāvīgu partnerību, gan fizioloģiskas neauglības gadījumos – šī “ligzda” neformējas, jo pastāv šķēršļi sistēmas līmenī.
“Laukam nav morāles”, un bieži šis likums šķiet netaisnīgs. Kāpēc pārim, kas ļoti vēlas bērniņu un ir gatavi sniegt visu nepieciešamo, viņš nepiesakās, bet kādā alkoholiķu ģimenē dzimst jau sestais un septītais? Diemžēl dzīvība turpinās tur, kur viņai dod vietu kusībai, nevis tur, kur viņu funkcionāli “pasūta”.
Kādi ir biežākie sistēmiskie cēloņi?
+ savijumi ar vecākiem, kad lielākā daļas dzīvības enerģijas tiek atdota atpakaļ un enerģijas turpinājumam attiecīgi nepietiek.
Kā tas izskatās dzīvē?
Tās var būt meitas, kuras kalpo savām mātēm – praktiski un psiholoģiski, reizēm kā viņu vecāku figūras (parentifikācija – “mammu, es uzņemšos emocionālo atbildību par tevi, jo tava mamma tev to nedeva ”) vai kā surogātpartneri (“mamma, es būšu tev labāks vīrs kā bija tētis/tēti, es būšu tev labāka sieva kā mamma), vai mūžīgās mazās meitiņas lomā (“mammu, es būšu tavs prieks un acuraugs, tava mazā princese, lai Tu nezaudētu savas eksisteces jēgu”). Tie var būt dēli, kas pilda līdzīgu funkciju – “mammu, es būšu tas vīrietis, kura tev nebija” vai tavs “mīļais dēliņš” u.c. Šajos gadījumos pieaugušais bērns apkalpo vecāku “enerģētisko vielmaiņu”, kalpo kā donors.
(Atruna – ne vienmēr šajās dinamikās ir vērojama bērnu neesamība, reizēm tieši otrādi – bērni dzimst viegli, bet tie uzreiz tiek ierauti dinamikas turpinājumā kā papildus resurss sistēmai. Katra sistēma ir unikāla, katrai ir sava homeostāze un risinājumu meklējumu paterns.)
Šķietami pretēja dinamika, bet ar iespējami līdzīgu simptomātiku ir ‘augšējā dinamika’ – kad bērns it kā paceļas “pāri” saviem vecākiem. Piemēram, atstājot pamatģimeni jau agrā vecumā, “ar kuru nav nekā kopīga” un pilnībā veltoties karjerai, lai pierādītu, ka ir “labāks” par vecākiem – “lai mainītu pasauli, kuru tēt, tu priekš manis nenodrošināji”, “lai izkļūtu no tavas smacējošās kontroles, mammu”, “lai sagadātu tev, mammu, labāku dzīvi”, utt. Šeit, šķietami bērns ir neatkarīgāks, parasti kļūstot arī sociāli veiksmīgs, bet enerģija tāpat neplūst uz priekšu – tā plūst atpakaļ.
Šādā dinamikā neauglības jautājums mēdz būt izteiktāks tieši sievietēm. Dominē maskulīna enerģija, var veidoties arī hormonāls disbalanss. Ir maz energokapacitātes, lai ļautos, saņemtu. Arī bērna ieņemšana tiek plānota, kontrolēta un bieži cieš neveiksmi.
+ Pāra savstarpējā “noruna”. Reizēm pāris savstarpēji ir tik ļoti enerģētiski saaudzis, kompensējot sistēmiskos un personīgo traumu deficītus, ka “trešais ir lieks”. Te bieži ir nepieciešams strādāt par spēju atdalīties, savstarpējo līdzatkarību.
+ sarežģītāki sistēmiski procesi – pārmantotas dzimtas traumas, kolektīvas (kara) traumas u. c. Tās var izpausties kā dziļas, fundamentālas pārliecības kā “pasaule nav droša vieta, kurā ienākt jaunai dzīvībai”, “kādēļ dzemdēt, ja tāpat visus sagaida nāve” (piespiedu vai spontāni aborti, karš), “resursu visiem nepietieks’ (bada pieredze), utt.
Pastāv arī sievišķās un vīrišķās dinamikas atšķirības.
Vīrietis bērna ieņemšanā ir devējs un arī – ievedējs pasaulē. Līdz ar to, vismaz pietiekamā līmenī – vīrietim ir jābūt gatavam (nesavtīgi) dot (jāapzinās sava varēšana tajā) un jābūt mierā ar pasauli, kurā viņš bērnu ieaicina. Ja kāds no šiem punktiem būtiski iztrūkst, turpinājuma iespēja ir pazemināta.
Sieviete iznēsā bērnu sevī. Viņai pietiekamā līmenī jābūt atvērtai tam, kas ienāk viņā, nekontrolējot un nevērtējot to, atveroties nezināmajam – kā zeme uzņem to, kas viņā tiek iesēts. Tā ir silta, ļāvīga dzemdes uzņēmība audzēt sevī jaunu dzīvību. Ja šī enerģija ir traucēta, traucēta ir ieņemšana un iznēsāšana.
Vienlaikus redzu, ka, skatoties citā līmenī, ne vienmēr simptomātiku var “norakstīt” tikai uz sistēmisku “slimību”. Neturpināties bērnā var būt arī dvēseles izvēle, attiecīgi ienākot dzimtā, kur šādi paterni to “nodrošina” vai vienkārši izvēloties to brīvprātīgi. Dvēsele ir atnākusi ar citu funkciju. Reizēm pastāv iekšējs konflikts starp dvēseles un personības slāni (dvēselei ir savs uzdevums, bet perosnība tomēr vēlas sevi piedzīvot kā fizisku bērnu vecāks), un tad tas jāapzina un jārisina primāri šajā līmenī.
Te var rasties jautājums – vai neaugības jautājumi jārisina tikai sistēmiski, psiholoģiski, enerģētiski? Kā ar mākslīgo apaugļošanu? Mans personīgais viedoklis ir tāds, ka tie viens otru neizslēdz. Lai rigidā sistēmā notiktu izmaiņa, ir nepieciešams “darīt citādi”. Mākslīgā apaugļošana ir fiziski un psiholoģiski smags process, tas piesaista arī papildus resursu no ārpuses un var būt palaidējmehānisms esošās sistēmas izmaiņai. Tomēr jāņem vērā, ka jebkura manipuācija tikai fiziskā līmenī ir mazāk efektīva kā kompleksa, integrēta pieeja. Kā arī, bieži, kad viss iekšējais fokuss ir vērsts uz “bērna dabūšanu”, var nebūt resursa un gatavības saskarties ar procesiem, kas aktivizējas pēc viņa reālas ienākšanas fiziskajā plānā. Jo bērns nav risinājums, bērns ir sākums – izmaiņām, ko paredzēt nav iespējams. Ja bērns sistēmā ienāk caur objektīvām grūtībām, ir naivi cerēt, ka tās zudīs ar viņa piedzimšanu.
Ko darīt? Manuprāt, tieši auglības jautājumos sistēmiskā pieeja sniedz ļoti labus instrumentus cēloņu risinajumiem. Zinu kolēģus, kas ir dalījušies ar patiesi skaistiem stāstiem, kur pēc “visa izmēģināšanas” sistēmiska intervence ir atnesusi bērna pieteikšanos. Varu, protams, kādus ieteikt, bet novērots, ka parasti palīdzība atnāk īstajā laikā un piemērotākajā veidā, kad nobriedusi gatavība tam. Mēs satiekam īstos palīgus.
/Ilze Ulmane/
