raganas raksti II

Viņas acīs dzalkstīja tumšas, klusas sāpes.
“Tu un Tev līdzīgie… Cik maz jūs redzat no pasaules. Pasaule jums ir tikai lieta, ko pakļaut. Padarīt saprotamu, nošķeļot lieko. Jūs nedzirdat, kā putns vītero kokā, ja vien tas nav medījums. Jūs gribat iekarot pat jūru un debesis, un nosaukt to par savu. Tik vāja ir jūsu dvēsele, ka tā neprot paklanīties Noslēpuma priekšā. Jūsu sirds ir akla un prāts – aptumšots, dzenoties pēc tā, ko nekad nav iespējams iegūt.”
“Burve, nāk jauni laiki, un pat tu to nespēsi apturēt. Cik ilgi tu stāvēsi pretim? Tu neesi klints, vētra samals tevi bez žēlastības.”
Viņa nicīgi paraustīja plecus.
“Es nedrebu par savu dzīvību. Tā turpināsies citāda, citur. Izaugs jauni asni un es redzēšu sauli viņu ziedos.”
Viņš nopūtās. Viņa stāvēja tik skaista, stipra un tik vientuļa.
“Tu esi nogurusi, burve. Cik ilgi tu cīnīsies? Ko tu centies pasargāt? Vai esi pārliecināta, ka tas, ko neielaid savās durvīs nebūs tas, kas izglābs Tavu tautu?”
“Jūs tāpat paņemsiet lielāko daļu, glābēji. Jūsu runas ir saldas, tāpat kā jūsu galdi, pilni salaupītu pasaules bagātību. Daudzi aizies ar jums, jūsu kalpībā, man tas sāp, bet nav manā varā. Man rūp tikai sēkla. Kaut viena, kas varēs pārziemot un uzplaukt, kad tam pienāks laiks.”
“Tava pasaule ir skarba. Tie, kas ir vāji, nespēj tajā dzīvot. Tas, ko tu zākā par zārku, ir šķirsts, kur patverties visiem. Jā, ir upuri, kas jānes, bet to nes visi – dzīvības vārdā, labākas dzīves vārdā.”
Viņa rūgti iesmējās.
“Jūs nezināt ne to, kas ir Dzīvība, ne to, kas ir Nāve. Savā sīkajā dvēselē jūs gribat pakļaut pat Tās. Dzīvība ir kā avots, kas auļo uz priekšu neapturams, un sienas, ko jūs ceļat, tikai padara viņas nesēju vāru kā ēna, ka spēks paliek neizmantots un izčākst kā prauls. Dzīvību kaltē saule un mērcē lietus, plosa vējš; mūros, ko jūs ceļat savai drošībai, tā nonīkst kā zieds bez dienasgaismas. Nāve ir viņas māsa, klusa kā nakts, kas aizver acis nogurušajiem, kad pienācis viņu laiks – ne naidnieks, ko aicināt uz divkauju.”
“Tu runā skaisti, burve. Bet kur ietu tu, kad tavs bērns mirtu uz tavām rokām un viss, ko tu zini, nespētu viņu glābt? Vai tu paliktu savā spītā?”
“Es nezinu. Sāpes pēc mīļā ir dziļas kā bezdibenis, iespējams, es darītu daudz ko, ko mana sirds neatzītu. Varbūt es salūztu un lūgtu pēc žēlastības, nesot par upuri visu, par ko esmu stāvējusi līdz šim. Kas zina, “ viņa paraustīja plecus. “Un pat tad – es nespētu aizmirst, ka slikta dzīve ir smagāka par labu nāvi.”
“Vai tagad tā neesi tu, kas apgalvo saprotam Mistēriju? Kas sludina vienīgo patiesību? Kas tiesā? ”
Viņa pasmaidīja nogurušu smaidu.
“Nav vienas patiesības, to zini arī tu. Tikai jūsējā ir mazāk toņu, bieži sašaurinoties līdz melnbaltai. Katrs tāpat izdarīs izvēli, savējo, un ar to dzīvos. Vai mirs.”
“Tu nekad neieraudzīsi monētas otru pusi, pirms nepagriezīsi to otrādi. Vai tiešām tevī nekad nav šaubu par savu pareizību, burve? ”
“Vai māte varētu iznēsāt bērnu, ja nepārtraukti šaubītos, ka dara to pareizi? Es nenoliedzu Tavu patiesību, es tikai eju savu ceļu. Es esmu sīka, bet esmu daļa no Viņas, un kurp Viņa vedīs, turp iešu es. Bet tu nezini, kā tas ir. Tu esi pieradis zināt.”
“Mēs neesam tik tālu viens no otra, kā tev šķiet, burve.”
“Mēs neesam tālu. Bet pagaidām nesatiekamies. Ardievu, Svešiniek, ” viņa pabužināja zirga pinkaino galvu un ar basajiem papēžiem viegli piesita tam sānos. Soļi nozuda krēslā.
Viņš noraudzījās klusēdams, cilādams sevī mīlestību un skumjas. Abas bija lielas – lielākas, kā viņš varēja ietilpināt, un neietilpušais ritēja pār viņa vaigiem dzidrās, klusās straumēs.
“Ja Dieva Debesīs ir vietas tik daudzām zvaigznēm, uz Dieva Zemes atradīsies vieta gan raganai, gan baznīcai, “– viņam šķita, ka kāds iečukst ausīs, klusu kā vakara vējš.

Pievienot komentāru