raganas raksti IV

“No kurienes tik daudz… tik daudz naida?”
“Pirmās ir sāpes, naids nāk pēc tam. Lielas sāpes, ko neviens nav auklējis, līdz tās sāk iestāties pašas pret sevi. Naidam var dot mērķi, kamēr sāpēm ne – un tad tas kļūst par plostu, kurā patverties no sāpju dzelmes. Bet naids nedod piepildījumu, tas padara tā nesēju par nealgotu kalpu. Naids vieno, bet tā ir viltus kopība – tiklīdz nodziest ugunsgrēka gaismas, sirds ieslīgst atpakaļ vientulībā. Naids iznīcina, bet nezina, ko stādīt vietā.”
“Tikai nesaki, ka Mīlestība zina. Es nedzirdu neko no Viņas, kad viss, kas turēts svēts, tiek samīts nejūtīgām kājām, kad tuvie cieš netaisnīgas nievas, kad mazi prāti lemj lielas lietas, vedot bezdibenī tautu … ”
“Kad naids ir atnācis, tam jādod vieta. Bet esi uzmanīga: naida uguns aug lielāka, jo vairāk to baro. Tu vari to uzrīdīt pretiniekam kā suni, bet drīz tas gribēs sakost arī viņa draugu. Naids viegli kļūst nevaldāms – palaid to brīvībā, un tas izpostīs visu, visbeidzot arī tavu pašas sētu. Labāk met to ugunskura vietā un izdejo viena vai kopā ar biedriem savu sāpju deju. Kad paliks tikai pelni, tu varēsi uzvilkt miera zīmi uz savas pieres un iedēstīt pēdējo dzirksteli sirdī, lai tā izved tevi cauri tumsai.”
 

Pievienot komentāru