raganas raksti III

“Es gaidīju tevi, meit. Piesēdi.”
Brūnās, grumbotās plaukstas lobīja pupas. Raža šogad nebija bijusi laba, daļa pākstu bija pelējušas, daļa – tārpu saēstas. Pirksti nesteidzīgi vēra vaļā mizu vāceles, vienu pēc otras sadalot derīgajā un liekajā. Lai gan kas bija lieks? – viss reiz atgriežas zemē atpakaļ.
“Man jādodas. Rīt var būt par vēlu. Es atnācu lūgt tavu svētību.”
Vecā nepacēla acis, un viņas pirkstu ritms nemainījās.
“Kuģis neprasa vēju, bet sagaida to.”
Burve saviebās un dusmās sažņaudza rokas.
“Ko gan vēl gaidīt? Es redzēju to savos sapņos. Es to redzēju sen. Vienīgais, ko nožēloju, ka nedevos turp jau tad, kad viņi tikai sāka aust savus tīklus mūsu birzīs… klusu kā kurmji viņi atnāca un saara mūsu pamatus. Bet viss nav zudis.. vēl nav, es zinu.”
Vecā iesmējās klusus, rešņus smieklus.
“Jauna tu esi, meit. Karsta un paštaisna kā no ugunskura nomaldījusies ogle.”
“Lai tad es esmu lāpa. Tāpat man pavardā nav vietas.”
Viņa pavērsās pret durvīm, strauja, ievainota.
“Nesteidzies,” vecā gurdi piecēlās un nopurinājusi priekšautu. “Tavs ceļš bez tevis neaizies. Piesēdi, lai dvēsele neaizbēg pirms laika.” Nedaudz pieklibojot viņa piegāja pie plīts un pārbaudīja uz tās kūpošos kastroļus. “Vai ēdīsi?”
Viņa klusējot pamāja.
Bļoda ar viru bija ieplaisājusi un tumša, tāpat kā vecās sievietes saulē un vēja aprepejusī seja. Siltais ēdiens spēcināja nogurušo miesu, tāpat kā klusais, raupjais tuvums – dvēseli.
Vecene sabikstīja uguni, un dzirksteles sprakšķēdamas izlidoja mazos uguns lidoņos.
“Tu skrien, jo šaubies, bet šaubies, jo esi dzīva. Tikai dvēselē mirušais nešaubās, kas nogriezis savas saknes. Katrs tavs solis atbalsojas pasaules velvēs un katrs tavs vārds izsēj sēklas, kas raudzīsies tev augļos pretim jau rīt. Tu baidies cerību, ko nespēsi attaisnot un baidies sāpju, ko nespēsi apturēt. Tu gribi iet viena un nevari. Tā visa ir tava ceļa cena, ko tu izsver savās rokās, bet esi jau samaksājusi.”
“Es negribu iet.. bet nav cita. Un nespēšu dzīvot neaizgājusi.”
“Tad tas ir labs ceļš, un viņš tevi vedīs pats. Tādu ceļu tu nemin viena, to auž tie, kas tevi ir izvēlējuši.”
Vecā pasmaidīja, atbildot uz neuzdoto jautājumu.
“Mans ceļš ir palikt. Katram sava vieta ritā. Kādam jaunu nest, kādam iznīcināt, kādam netaisnību uzveikt, kādam – radīt. Kādam tiltu sargāt starp vakaru un rītu. Ej ar mieru, meita, un tava sirds tevi nepievils.”
Viņa iespieda sievietes rokās pupu. Lielu, raibu, spoži dzīvīgu.
“Ja tu esi pupa, neceri būt ābele. Kāp debesīs, un citi kāps ar tevi. Vai nekāps. Atceries – katram ir savs ceļš, katram savs…”
“Bet ja es nodošu – nodošu savu ceļu?”
Vecā iesmējās silti, sirsnīgi.
“Vai tad, meit, var nodot ceļu? Vai tauriņš nodod kūniņu, kad to pārtapis salauž? Viss mainās, arī ceļi, un visi tie reiz satiekas Viņas plaukstās, lai atkal tiktu vērpti, šķeterēti un austi no jauna.”

Pievienot komentāru