Viņas galva dusēja viņa klēpī, un viņš domāja, kā tas ir gadījies. Kur bija pazudis bezdibenis, starp kuriem viņi visu šo laiku sasaucās? Vai varbūt kādas dievišķas atļaujas skarti, ledus plosti, kuros viņu dvēseles ceļoja cauri laika okeāniem, bija sakļāvuši savus sānus tikai tik, lai rīt atkal aizpeldētu katrs savu ceļu?.. Tumšie mati bija silti un nedaudz mikli, tajos bija savijušies sīki ziedi, zari un sūnas. Smagi un savelti lietū un vējā – tos nebija iespējams atšķetināt. Kā viņu pašu.
“Burve, kam tu tici?”
“Es ticu Zemei. Un mazliet cilvēkiem, kad viņi tai seko.”
“Vai tu tici pēcnāves dzīvei?”
“Drīzāk es īsti neticu nāvei – tā, kā jūs.”
“Bet tu tici robežai.”
“Jā, tā pastāv. Reizēm kāds iestrēgst pārejā uz vienu vai otru pusi. Tad es tur eju. Citādi – tikai apliecinu.”
“Bet vai tu tici kļūdām? Maldiem? Kā tu zini, kad maldies pati, ej nepareizu ceļu?”
“Kad mani vairs nenes.”
“Kas?”
“Straume.”
Raganas acis bija aizvērtas, un viņa pasmaidīja.
“Šobrīd tā nes,” viņa atbildēja uz neizrunāto jautājumu.
Viņš vēlreiz noglāstīja matus un domāja par skaidrību, kas viņas klātbūtnē sāka zust. Viņš vairs nepazina sevi – tas biedēja. Un vienlaikus, klātesamība bija kā silta, atmodinoša uguns.
“Tu nevari zināt nepareizo ceļu, pirms neesi to izgājis.”
“Lūdzu, nelasi manas domas.”
Ragana klusi, apmierināti iesmējās.
“Piedod, bet tu esi pārāk skaļš.”
Viņš maigi noglāstīja viņas vaigu.
“Man bail tevi pazaudēt. Kaut arī neesmu tevi ieguvis.”
“Tad tas ir beigu sākums.”
Ragana iesmējās, izstaipījās un strauji piecēlās sēdus, viņam pretim. Elpa bija mierīga, rāma, tāpat kā acis. Viņš neprata tās lasīt. Tas nebija taisnīgi.
“Bet arī pēc beigām ir jauni sākumi… No kā tu baidies? Tu esi spēcīgs, un tevi ved. Kas cits kā mani, bet arī nešaubīgi. Ko tu vari zaudēt?”
“Sevi.”
“Vai tas nebūtu labākais, kas var notikt? Vai tieši to nav meklējusi tava dvēsele?”
“Tikai tad, ja nenāktos no tās atvadīties.”
Viņš juta, kā stingrie pamati, uz ko viņš bija cēlis sevi, šūpojās zem kājām. Viņa bija kā upe. Viņš bija laiva vētrā, palu ledus, skaida un puteklis. Bet viņš bija arī krasts un bāka. Krasts un bāka. Viņa to redzēja.
“Ej, kur tev jāiet. Tev vienmēr ir izvēle. Ne es tevi te atvedu, ne tu mani. Ne tev par ko pret mani atbildēt. Pret sevi vari. Sevi, kas esi dziļumā, viņpus zvērestiem.”
Viņš saņēma viņas plaukstu savējā. Tās pulsēja kopā, silti un spēcīgi, kā divi putni kopīgi savītā ligzdā. Tad tie aizlidoja. Un kļuva viegli. Un grūti. Un viegli. Vienlaicīgi. Bija grūti izmērīt, kurā kausā ir vairāk.
“Es atgriezīšos te, kad būšu atradis atbildi.”
“Tu jau esi to atradis. Tikai vēl neesi sadzirdējis. Bet rīt tā jau būs cita.”
Viņa iesmējās un viegli noskūpstīja viņa vaigu. Tas bija maigs skūpsts, bet gribējās to noskalot. Vai atstāt un noglabāt dziļākajā sirds stūrī. Vai noskalot. Nē, viņam vēl nebija atbildes.
“Ardievu, Burve.”
“Ardievu.”
“Es šodien vairs neesmu tev svešinieks?”
“Nē, šodien ne.”
“Vairs ne?”
“Šodien, tagad. Te.”