rudenim

lai tikpat viegla ir mana roka
kā Dievam palaižot lapu no koka
kad atnāks tā šodiena kurā ir vieta
lai paliktu pagātne nepiesieta

cik drosmīgi koša nodzeltē kļava
viņai nav bail no kailuma sava
pēc tumšām naktīm vienmēr aust rīti
neparedzami miglā tīti

es esmu sīka skaida pret krastu
es neprotu kuģot un pat ja es prastu
tie vēji kas pārvērtīs mani putās
būs dziesma par sākumu Debesu lūpās

drīz norimsies krāsas un aizmigs eži
ievīsies klusumā zilgani meži
tik dziļi zem kājām turpinās pukstēt
sarkana sēkla ko atkal iesēt

Jums varētu interesēt arī
@dveseleselpa