lai tikpat viegla ir mana roka
kā Dievam palaižot lapu no koka
kad atnāks tā šodiena kurā ir vieta
lai paliktu pagātne nepiesieta
cik drosmīgi koša nodzeltē kļava
viņai nav bail no kailuma sava
pēc tumšām naktīm vienmēr aust rīti
neparedzami miglā tīti
es esmu sīka skaida pret krastu
es neprotu kuģot un pat ja es prastu
tie vēji kas pārvērtīs mani putās
būs dziesma par sākumu Debesu lūpās
drīz norimsies krāsas un aizmigs eži
ievīsies klusumā zilgani meži
tik dziļi zem kājām turpinās pukstēt
sarkana sēkla ko atkal iesēt
