Divu cilvēku savienība ir alķīmisks noslēpums. Tās ir kā liels, neredzams rezervuārs, kurā sajaucas abu partneru gaisma un tumsa, un izveidojas kopīgais – pāra lauks. Atbilstoši rezonanses likumam, mēs vienmēr par partneri izvēlēsimies cilvēku, kura risināmie jautājumi būs radniecīgi mūsējiem un gandrīz vienmēr – to, ar kuru primāri spēcīgi rezonē tieši iepriekš vietu neatradušais, neapzinātais mūsos.
Tieši tumsas rezonanse iekustina lielāko kaisli un pievilkšanos. Kad intensīvā apmaiņa ar izgaismotajām daļām, resursiem (iemīlēšanās) noslēdzas, sākas patiesais savstarpējās atklāšanas piedzīvojums – pamazām un nenovēršami, mēs saskaramies ar tām savām neapzinātajiem aspektiem, kas bieži vien ir snauduši – pārī dubultotie resursi plūst turp, kur ir lielākais spriegums un sāk to kustināt, mainīt. Šo momentu var pazīt pēc reakcijas “Nē.”
Neaiztiec mani tur. Tikai ne atkal. Es vairs nevaru izturēt. Pietiek.
Šajā vietā cilvēki izvēlas dažādus sevis pasargāšanas mehānismus. Viens – neiet tālāk. Attiecības vienmēr ir īslaicīgas, paliekot cerību-sapņu-resursu apmaiņas posmā. Cits – meklēt formas, kā mazināt šo spriedzi, smeļoties papildus resursu ārpusē (projekti, aizraušanās, draugi, darbs, sānsoļi). Cits – neko nedarīt ar šo spriegumu, dzīvot tajā. Visai reti mēs spējam iet šajā izaicinājumā tieši, nepastarpināti satikties ar sevi otrā – un to mainīt. Iespējams, līdz galam tas arī nav iespējams.
Pāri, kas dzīvo ilgā kopdzīvē parasti jau pazīst viens otra tumsu un savā ziņā kopīgi pieskata to. Izveidojas gan konstruktīvi, gan destruktīvi mehānismi, kā ar šo materiālu apieties – mīlot viens otru bieži savādos veidos. Nevis “viņa to nav pelnījusi” vai “kā viņa var tā pret viņu izturēties”. Viņi apstrādā materiālu kopā – kā māk. Tik ilgi, kamēr pietiek JĀ.
Bieži, veidojot savas pāra attiecības bērns nostājas lojalitātē vai pretstāvē saviem vecākiem: “tikai viens vienīgais partneris, kā tas bija maniem vecākiem”, “tad labāk neprecēties vispār, tikai ne kā viņiem”. Tā ir bērnišķa vēlme izmainīt savu izcelsmes vidi, apstrīdēt to. Manu vecāku pāra stāsts ir viņu personīgais stāsts. Es esmu tikai šo attiecību auglis. Paldies. Es eju tālāk, radot savu sistēmu – viens vai kopā. Un tas jau ir mans sevis pārradīšanās stāsts.
Pāra lauks
