Risinot dzīves uzdevumus, mēs vienlaikus izmantojam savas vīrišķās un sievišķās kvalitātes. Daudzās filosofiskās sistēmās (piemēram, I-czin) tiek runāts par šo spēku proporciju izpausmi visdažādākajos aspektos. Iepazīstot savu dvēseles kustību mēs varam sākt atšķirt, kurus mūsu stāvokļus, izvēles, vektorus pamatā ietekmē sievišķā un kurus – vīrišķā enerģija. Piemēram, sasniegt mērķus, realizēt ieceres iespējams gan caur sievišķu izpausmi, gan vīrišķu. Sievišķā plūsma meklē mazāko pretestības ceļu, vīrišķais – pretstāvi, konfrontāciju, pārvarēšanu. Mūsdienās ļoti daudz sieviešu lieliski izmanto vīrišķās kvalitātes (līderība, konkurence, struktūra), kamēr vīriešiem arī sociālajās vērtību sistēmās vairāk akceptēta kļūst sievišķo kvalitāšu iemiesošana, izpausme (sajust, būt blakus, radīt telpu). Var teikt, ka būt piederīgam kādai nosacītai sievišķībai vai vīrišķībai nav tik obligāti (kā tas bijis dažus gadsimtus iepriekš), lai dzīvotu labi.Kāpēc tomēr mēs teicamies pretim iekšējiem vai ārējiem tēliem, ko saucam par “sievišķīga sieviete” un “vīrišķīgs vīrietis”? (*Nerunāju šeit par sociāliem, filosofiski-reliģiskiem uzstādījumiem, kas sievišķību/vīrišķību definē caur pieprasījumu “īstai sievietei jābūt…” “vīrišķīgs vīrietis nekad…”)
Man šķiet, mēs intuitīvi jūtam, ka, dzīvojot saskaņā ar savu autentisko “vielmaiņu”, kas tomēr nesaraujami saistīta gan ar bioloģiju, gan ar enerģētiku, dzīve kļūst pilnasinīgāka un mēs paši – skaistāki. Dodot cieņpilnu vietu tai sievišķībai un vīrišķībai, kas manī ir iesēta, es ļauju tai augt, izpausties vispiemērotākajā veidā, un tas kļūst redzams, jūtams arī apkārtējiem. Kas arī visdrīzāk ir tas, ko mēs dēvējam par pievilcību
