Nav tādas objektīvas atskaites sistēmas, lai noteiktu, vai labāk dzīvot vienam vai pārī. Sociāli un ekonomiski mūsdienās būt vienam ir daudz vienkāršāk kā tas bijis agrāk, lai gan joprojām vienatne, dzīve bez partnerattiecībām bieži tiek sociāla traktēta kā zināma veida deficīts (sievietēm biežāk kā vīriešiem, tomēr kopumā abpusēji). Kā atšķiras šīs formas no sistēmiskā viedokļa? Ja atceramies, ka pārī Lauka rezervuārs ir kopīgs, lielāka ir arī kopīgā pāra jauda – gan radīšanas, gan destrukcijas virzienā. Vienatnē sevis iepazīšanas ceļā ir vairāk telpas pauzei un tempa maiņai, pārī – vairāk intensitātes. Pārī mēs savā ziņā kļūstam caurredzamāki (arī citiem), ievainojamāki, ēnas materiāls nepārtraukti tiek kustināts, un mums nav atpūtas (it kā vienam no otra, bet patiesībā no sevis). Veidojot dzīvi vienam, ir lielāka iespēja apstrādājamo materiālu dozēt, kontrolēt – dzīve bieži ir savā ziņā vienkāršāka, nav jādala ne enerģētiskie, ne materiālie resursi. Tādēļ vienatnes periodos ( piemēram, pēc vai starp ilgstošākām attiecībām) cilvēki bieži atplaukst – resursi, kas tikuši lieti kopīgajā atvarā, var palikt pie sevis, barot, ļaut piedzīvot sevi un personīgo vektoru. Var būt arī otrādi – šķiroties (bieži, sevišķi aizejot tieši no destruktīvām attiecībām) cilvēks jūtas pilnīgi pazaudējis jebkādus pieturas punktus, jo nākas pārstrukturēt savu funkcionēšanu enerģētiskā līmenī – materiāls, ko ir nesis partneris, atgriežas ar pilnu jaudu. Ja vienam/ai (mūsu kultūrā tās biežāk ir sievietes) jāaudzina bērni, pāra jautājums sāk pildīt arī citu funkciju, caur tām meklējot vēl kādu pieaugušo, “nesēju”, ar ko līdzdalīt psiholoģiski-sadzīvisko slodzi.
Ļoti bieži attiecībās mūs vilina nemirstīgā cerība, ka “būs labāk”. Ka partneris aizpildīs vismaz daļu no tām nepiepildītajām ilgām, ko nesam līdzi no citām attiecībām, primāri – no bērnības. Un gandrīz vienmēr šīm gaidām nav lemts piepildīties. Partneri uzliek viens otram mammas/tēta projekcijas un vienlaikus paši rauj tās nost: “Nē, es neesmu Tava mamma, tētis. Es esmu Tavs partneris.” “Lūdzu, esi, vismaz nedaudz. Vismaz šajā vietā, iedod to, ko man tik ļoti vajag.“ Šādi spēlēties iespējams ilgi.
Kādēļ, arī sasniedzot zināmu pašpietiekamības, dziedināšanas līmeni, mēs tomēr tiecamies iet attiecībās? Bez seksuālās dziņas, kas mūs velk kopā vienu pie otra instinktīvā līmenī, pastāv arī “Lauka dziņa” – tā tiecas caur mums samaisīt atsevišķo materiālu kopā un caur to atrisināt ko iepriekš neatrisināmu. Vienatnes brīvībā dvēsele bieži “skumst” – tā vēlas tikt kustināta. Lai gan apzināti mēs vēršamies pēc labā un patīkamā, un smago un grūto kustināt negribam, dvēsele tiecas uz jebkādu kustību, jo tikai caur iespējama dzīvība, izmaiņa, attīstība. Un partnerattiecības ir viens no jaudīgākajiem instrumentiem šim mērķim, varbūt izņemot vienīgi intensīvas garīgas prakses. Lai gan arī par to var diskutēt 🙂
Vienam vai kopā?
