2021

Showing: 1 - 10 of 16 RESULTS

raganas raksti IV

“No kurienes tik daudz… tik daudz naida?”
“Pirmās ir sāpes, naids nāk pēc tam. Lielas sāpes, ko neviens nav auklējis, līdz tās sāk iestāties pašas pret sevi. Naidam var dot mērķi, kamēr sāpēm ne – un tad tas kļūst par plostu, kurā patverties no sāpju dzelmes. Bet naids nedod piepildījumu, tas padara tā nesēju par nealgotu kalpu. Naids vieno, bet tā ir viltus kopība – tiklīdz nodziest ugunsgrēka gaismas, sirds ieslīgst atpakaļ vientulībā. Naids iznīcina, bet nezina, ko stādīt vietā.”
“Tikai nesaki, ka Mīlestība zina. Es nedzirdu neko no Viņas, kad viss, kas turēts svēts, tiek samīts nejūtīgām kājām, kad tuvie cieš netaisnīgas nievas, kad mazi prāti lemj lielas lietas, vedot bezdibenī tautu … ”
“Kad naids ir atnācis, tam jādod vieta. Bet esi uzmanīga: naida uguns aug lielāka, jo vairāk to baro. Tu vari to uzrīdīt pretiniekam kā suni, bet drīz tas gribēs sakost arī viņa draugu. Naids viegli kļūst nevaldāms – palaid to brīvībā, un tas izpostīs visu, visbeidzot arī tavu pašas sētu. Labāk met to ugunskura vietā un izdejo viena vai kopā ar biedriem savu sāpju deju. Kad paliks tikai pelni, tu varēsi uzvilkt miera zīmi uz savas pieres un iedēstīt pēdējo dzirksteli sirdī, lai tā izved tevi cauri tumsai.”
 

raganas raksti III

“Es gaidīju tevi, meit. Piesēdi.”
Brūnās, grumbotās plaukstas lobīja pupas. Raža šogad nebija bijusi laba, daļa pākstu bija pelējušas, daļa – tārpu saēstas. Pirksti nesteidzīgi vēra vaļā mizu vāceles, vienu pēc otras sadalot derīgajā un liekajā. Lai gan kas bija lieks? – viss reiz atgriežas zemē atpakaļ.
“Man jādodas. Rīt var būt par vēlu. Es atnācu lūgt tavu svētību.”
Vecā nepacēla acis, un viņas pirkstu ritms nemainījās.
“Kuģis neprasa vēju, bet sagaida to.”
Burve saviebās un dusmās sažņaudza rokas.
“Ko gan vēl gaidīt? Es redzēju to savos sapņos. Es to redzēju sen. Vienīgais, ko nožēloju, ka nedevos turp jau tad, kad viņi tikai sāka aust savus tīklus mūsu birzīs… klusu kā kurmji viņi atnāca un saara mūsu pamatus. Bet viss nav zudis.. vēl nav, es zinu.”
Vecā iesmējās klusus, rešņus smieklus.
“Jauna tu esi, meit. Karsta un paštaisna kā no ugunskura nomaldījusies ogle.”
“Lai tad es esmu lāpa. Tāpat man pavardā nav vietas.”
Viņa pavērsās pret durvīm, strauja, ievainota.
“Nesteidzies,” vecā gurdi piecēlās un nopurinājusi priekšautu. “Tavs ceļš bez tevis neaizies. Piesēdi, lai dvēsele neaizbēg pirms laika.” Nedaudz pieklibojot viņa piegāja pie plīts un pārbaudīja uz tās kūpošos kastroļus. “Vai ēdīsi?”
Viņa klusējot pamāja.
Bļoda ar viru bija ieplaisājusi un tumša, tāpat kā vecās sievietes saulē un vēja aprepejusī seja. Siltais ēdiens spēcināja nogurušo miesu, tāpat kā klusais, raupjais tuvums – dvēseli.
Vecene sabikstīja uguni, un dzirksteles sprakšķēdamas izlidoja mazos uguns lidoņos.
“Tu skrien, jo šaubies, bet šaubies, jo esi dzīva. Tikai dvēselē mirušais nešaubās, kas nogriezis savas saknes. Katrs tavs solis atbalsojas pasaules velvēs un katrs tavs vārds izsēj sēklas, kas raudzīsies tev augļos pretim jau rīt. Tu baidies cerību, ko nespēsi attaisnot un baidies sāpju, ko nespēsi apturēt. Tu gribi iet viena un nevari. Tā visa ir tava ceļa cena, ko tu izsver savās rokās, bet esi jau samaksājusi.”
“Es negribu iet.. bet nav cita. Un nespēšu dzīvot neaizgājusi.”
“Tad tas ir labs ceļš, un viņš tevi vedīs pats. Tādu ceļu tu nemin viena, to auž tie, kas tevi ir izvēlējuši.”
Vecā pasmaidīja, atbildot uz neuzdoto jautājumu.
“Mans ceļš ir palikt. Katram sava vieta ritā. Kādam jaunu nest, kādam iznīcināt, kādam netaisnību uzveikt, kādam – radīt. Kādam tiltu sargāt starp vakaru un rītu. Ej ar mieru, meita, un tava sirds tevi nepievils.”
Viņa iespieda sievietes rokās pupu. Lielu, raibu, spoži dzīvīgu.
“Ja tu esi pupa, neceri būt ābele. Kāp debesīs, un citi kāps ar tevi. Vai nekāps. Atceries – katram ir savs ceļš, katram savs…”
“Bet ja es nodošu – nodošu savu ceļu?”
Vecā iesmējās silti, sirsnīgi.
“Vai tad, meit, var nodot ceļu? Vai tauriņš nodod kūniņu, kad to pārtapis salauž? Viss mainās, arī ceļi, un visi tie reiz satiekas Viņas plaukstās, lai atkal tiktu vērpti, šķeterēti un austi no jauna.”

Vīrišķais un sievišķais

Risinot dzīves uzdevumus, mēs vienlaikus izmantojam savas vīrišķās un sievišķās kvalitātes. Daudzās filosofiskās sistēmās (piemēram, I-czin) tiek runāts par šo spēku proporciju izpausmi visdažādākajos aspektos. Iepazīstot savu dvēseles kustību mēs varam sākt atšķirt, kurus mūsu stāvokļus, izvēles, vektorus pamatā ietekmē sievišķā un kurus – vīrišķā enerģija. Piemēram, sasniegt mērķus, realizēt ieceres iespējams gan caur sievišķu izpausmi, gan vīrišķu. Sievišķā plūsma meklē mazāko pretestības ceļu, vīrišķais – pretstāvi, konfrontāciju, pārvarēšanu. Mūsdienās ļoti daudz sieviešu lieliski izmanto vīrišķās kvalitātes (līderība, konkurence, struktūra), kamēr vīriešiem arī sociālajās vērtību sistēmās vairāk akceptēta kļūst sievišķo kvalitāšu iemiesošana, izpausme (sajust, būt blakus, radīt telpu). Var teikt, ka būt piederīgam kādai nosacītai sievišķībai vai vīrišķībai nav tik obligāti (kā tas bijis dažus gadsimtus iepriekš), lai dzīvotu labi.
Kāpēc tomēr mēs teicamies pretim iekšējiem vai ārējiem tēliem, ko saucam par “sievišķīga sieviete” un “vīrišķīgs vīrietis”? (*Nerunāju šeit par sociāliem, filosofiski-reliģiskiem uzstādījumiem, kas sievišķību/vīrišķību definē caur pieprasījumu “īstai sievietei jābūt…” “vīrišķīgs vīrietis nekad…”)
Man šķiet, mēs intuitīvi jūtam, ka, dzīvojot saskaņā ar savu autentisko “vielmaiņu”, kas tomēr nesaraujami saistīta gan ar bioloģiju, gan ar enerģētiku, dzīve kļūst pilnasinīgāka un mēs paši – skaistāki. Dodot cieņpilnu vietu tai sievišķībai un vīrišķībai, kas manī ir iesēta, es ļauju tai augt, izpausties vispiemērotākajā veidā, un tas kļūst redzams, jūtams arī apkārtējiem. Kas arī visdrīzāk ir tas, ko mēs dēvējam par pievilcību

raganas raksti II

Viņas acīs dzalkstīja tumšas, klusas sāpes.
“Tu un Tev līdzīgie… Cik maz jūs redzat no pasaules. Pasaule jums ir tikai lieta, ko pakļaut. Padarīt saprotamu, nošķeļot lieko. Jūs nedzirdat, kā putns vītero kokā, ja vien tas nav medījums. Jūs gribat iekarot pat jūru un debesis, un nosaukt to par savu. Tik vāja ir jūsu dvēsele, ka tā neprot paklanīties Noslēpuma priekšā. Jūsu sirds ir akla un prāts – aptumšots, dzenoties pēc tā, ko nekad nav iespējams iegūt.”
“Burve, nāk jauni laiki, un pat tu to nespēsi apturēt. Cik ilgi tu stāvēsi pretim? Tu neesi klints, vētra samals tevi bez žēlastības.”
Viņa nicīgi paraustīja plecus.
“Es nedrebu par savu dzīvību. Tā turpināsies citāda, citur. Izaugs jauni asni un es redzēšu sauli viņu ziedos.”
Viņš nopūtās. Viņa stāvēja tik skaista, stipra un tik vientuļa.
“Tu esi nogurusi, burve. Cik ilgi tu cīnīsies? Ko tu centies pasargāt? Vai esi pārliecināta, ka tas, ko neielaid savās durvīs nebūs tas, kas izglābs Tavu tautu?”
“Jūs tāpat paņemsiet lielāko daļu, glābēji. Jūsu runas ir saldas, tāpat kā jūsu galdi, pilni salaupītu pasaules bagātību. Daudzi aizies ar jums, jūsu kalpībā, man tas sāp, bet nav manā varā. Man rūp tikai sēkla. Kaut viena, kas varēs pārziemot un uzplaukt, kad tam pienāks laiks.”
“Tava pasaule ir skarba. Tie, kas ir vāji, nespēj tajā dzīvot. Tas, ko tu zākā par zārku, ir šķirsts, kur patverties visiem. Jā, ir upuri, kas jānes, bet to nes visi – dzīvības vārdā, labākas dzīves vārdā.”
Viņa rūgti iesmējās.
“Jūs nezināt ne to, kas ir Dzīvība, ne to, kas ir Nāve. Savā sīkajā dvēselē jūs gribat pakļaut pat Tās. Dzīvība ir kā avots, kas auļo uz priekšu neapturams, un sienas, ko jūs ceļat, tikai padara viņas nesēju vāru kā ēna, ka spēks paliek neizmantots un izčākst kā prauls. Dzīvību kaltē saule un mērcē lietus, plosa vējš; mūros, ko jūs ceļat savai drošībai, tā nonīkst kā zieds bez dienasgaismas. Nāve ir viņas māsa, klusa kā nakts, kas aizver acis nogurušajiem, kad pienācis viņu laiks – ne naidnieks, ko aicināt uz divkauju.”
“Tu runā skaisti, burve. Bet kur ietu tu, kad tavs bērns mirtu uz tavām rokām un viss, ko tu zini, nespētu viņu glābt? Vai tu paliktu savā spītā?”
“Es nezinu. Sāpes pēc mīļā ir dziļas kā bezdibenis, iespējams, es darītu daudz ko, ko mana sirds neatzītu. Varbūt es salūztu un lūgtu pēc žēlastības, nesot par upuri visu, par ko esmu stāvējusi līdz šim. Kas zina, “ viņa paraustīja plecus. “Un pat tad – es nespētu aizmirst, ka slikta dzīve ir smagāka par labu nāvi.”
“Vai tagad tā neesi tu, kas apgalvo saprotam Mistēriju? Kas sludina vienīgo patiesību? Kas tiesā? ”
Viņa pasmaidīja nogurušu smaidu.
“Nav vienas patiesības, to zini arī tu. Tikai jūsējā ir mazāk toņu, bieži sašaurinoties līdz melnbaltai. Katrs tāpat izdarīs izvēli, savējo, un ar to dzīvos. Vai mirs.”
“Tu nekad neieraudzīsi monētas otru pusi, pirms nepagriezīsi to otrādi. Vai tiešām tevī nekad nav šaubu par savu pareizību, burve? ”
“Vai māte varētu iznēsāt bērnu, ja nepārtraukti šaubītos, ka dara to pareizi? Es nenoliedzu Tavu patiesību, es tikai eju savu ceļu. Es esmu sīka, bet esmu daļa no Viņas, un kurp Viņa vedīs, turp iešu es. Bet tu nezini, kā tas ir. Tu esi pieradis zināt.”
“Mēs neesam tik tālu viens no otra, kā tev šķiet, burve.”
“Mēs neesam tālu. Bet pagaidām nesatiekamies. Ardievu, Svešiniek, ” viņa pabužināja zirga pinkaino galvu un ar basajiem papēžiem viegli piesita tam sānos. Soļi nozuda krēslā.
Viņš noraudzījās klusēdams, cilādams sevī mīlestību un skumjas. Abas bija lielas – lielākas, kā viņš varēja ietilpināt, un neietilpušais ritēja pār viņa vaigiem dzidrās, klusās straumēs.
“Ja Dieva Debesīs ir vietas tik daudzām zvaigznēm, uz Dieva Zemes atradīsies vieta gan raganai, gan baznīcai, “– viņam šķita, ka kāds iečukst ausīs, klusu kā vakara vējš.

pilna Māras istabiņa

Ir reizēm grūti izturēt to, cik mēs esam saistīti. Mēs esam cieši saausti, un pavedieni krustojas. Tava izvēle ietekmē manējo, Tavas jūtas ietekmē manējās. Mēs pārāk tuvu esam, organisma viena šūnas vienā asinsritē… Tagad vēl tuvāk, vienā vētrā, vienā orkānā.
Un nav, pie kā pieturēties. Kas ir tā bāka, kas parādīs ceļu? Pazuduši orientieri, veco ir sagāzis vējš. Tāpēc mēs šķeļam. Norobežojam. Ekstrahējam. Vienkāršojam un pēc tam pieprasām. Es beidzot zinu, kurš ir vainīgs. Esi tā, lai man ir droši. Nes atbildību par manu izmisumu. Varbūt, kad upurēšu Tevi, vētra beigsies? Un ja nu ne?
Pasaule nav droša vieta, nekad nav bijusi. Neparedzama. Un vienlaikus sīkiem pavedieniem kopā saausta, kur, vienu paraujot, sakustas viss…
Sīki, mazi šūpulīši. Visi līdzi līgojās…

Vienam vai kopā?

Nav tādas objektīvas atskaites sistēmas, lai noteiktu, vai labāk dzīvot vienam vai pārī. Sociāli un ekonomiski mūsdienās būt vienam ir daudz vienkāršāk kā tas bijis agrāk, lai gan joprojām vienatne, dzīve bez partnerattiecībām bieži tiek sociāla traktēta kā zināma veida deficīts (sievietēm biežāk kā vīriešiem, tomēr kopumā abpusēji). Kā atšķiras šīs formas no sistēmiskā viedokļa? Ja atceramies, ka pārī Lauka rezervuārs ir kopīgs, lielāka ir arī kopīgā pāra jauda – gan radīšanas, gan destrukcijas virzienā. Vienatnē sevis iepazīšanas ceļā ir vairāk telpas pauzei un tempa maiņai, pārī – vairāk intensitātes. Pārī mēs savā ziņā kļūstam caurredzamāki (arī citiem), ievainojamāki, ēnas materiāls nepārtraukti tiek kustināts, un mums nav atpūtas (it kā vienam no otra, bet patiesībā no sevis). Veidojot dzīvi vienam, ir lielāka iespēja apstrādājamo materiālu dozēt, kontrolēt – dzīve bieži ir savā ziņā vienkāršāka, nav jādala ne enerģētiskie, ne materiālie resursi. Tādēļ vienatnes periodos ( piemēram, pēc vai starp ilgstošākām attiecībām) cilvēki bieži atplaukst – resursi, kas tikuši lieti kopīgajā atvarā, var palikt pie sevis, barot, ļaut piedzīvot sevi un personīgo vektoru. Var būt arī otrādi – šķiroties (bieži, sevišķi aizejot tieši no destruktīvām attiecībām) cilvēks jūtas pilnīgi pazaudējis jebkādus pieturas punktus, jo nākas pārstrukturēt savu funkcionēšanu enerģētiskā līmenī – materiāls, ko ir nesis partneris, atgriežas ar pilnu jaudu. Ja vienam/ai (mūsu kultūrā tās biežāk ir sievietes) jāaudzina bērni, pāra jautājums sāk pildīt arī citu funkciju, caur tām meklējot vēl kādu pieaugušo, “nesēju”, ar ko līdzdalīt psiholoģiski-sadzīvisko slodzi.
Ļoti bieži attiecībās mūs vilina nemirstīgā cerība, ka “būs labāk”. Ka partneris aizpildīs vismaz daļu no tām nepiepildītajām ilgām, ko nesam līdzi no citām attiecībām, primāri – no bērnības. Un gandrīz vienmēr šīm gaidām nav lemts piepildīties. Partneri uzliek viens otram mammas/tēta projekcijas un vienlaikus paši rauj tās nost: “Nē, es neesmu Tava mamma, tētis. Es esmu Tavs partneris.” “Lūdzu, esi, vismaz nedaudz. Vismaz šajā vietā, iedod to, ko man tik ļoti vajag.“ Šādi spēlēties iespējams ilgi.
Kādēļ, arī sasniedzot zināmu pašpietiekamības, dziedināšanas līmeni, mēs tomēr tiecamies iet attiecībās? Bez seksuālās dziņas, kas mūs velk kopā vienu pie otra instinktīvā līmenī, pastāv arī “Lauka dziņa” – tā tiecas caur mums samaisīt atsevišķo materiālu kopā un caur to atrisināt ko iepriekš neatrisināmu. Vienatnes brīvībā dvēsele bieži “skumst” – tā vēlas tikt kustināta. Lai gan apzināti mēs vēršamies pēc labā un patīkamā, un smago un grūto kustināt negribam, dvēsele tiecas uz jebkādu kustību, jo tikai caur iespējama dzīvība, izmaiņa, attīstība. Un partnerattiecības ir viens no jaudīgākajiem instrumentiem šim mērķim, varbūt izņemot vienīgi intensīvas garīgas prakses. Lai gan arī par to var diskutēt 🙂

Pāra lauks

Divu cilvēku savienība ir alķīmisks noslēpums. Tās ir kā liels, neredzams rezervuārs, kurā sajaucas abu partneru gaisma un tumsa, un izveidojas kopīgais – pāra lauks. Atbilstoši rezonanses likumam, mēs vienmēr par partneri izvēlēsimies cilvēku, kura risināmie jautājumi būs radniecīgi mūsējiem un gandrīz vienmēr – to, ar kuru primāri spēcīgi rezonē tieši iepriekš vietu neatradušais, neapzinātais mūsos.
Tieši tumsas rezonanse iekustina lielāko kaisli un pievilkšanos. Kad intensīvā apmaiņa ar izgaismotajām daļām, resursiem (iemīlēšanās) noslēdzas, sākas patiesais savstarpējās atklāšanas piedzīvojums – pamazām un nenovēršami, mēs saskaramies ar tām savām neapzinātajiem aspektiem, kas bieži vien ir snauduši – pārī dubultotie resursi plūst turp, kur ir lielākais spriegums un sāk to kustināt, mainīt. Šo momentu var pazīt pēc reakcijas “Nē.”
Neaiztiec mani tur. Tikai ne atkal. Es vairs nevaru izturēt. Pietiek.
Šajā vietā cilvēki izvēlas dažādus sevis pasargāšanas mehānismus. Viens – neiet tālāk. Attiecības vienmēr ir īslaicīgas, paliekot cerību-sapņu-resursu apmaiņas posmā. Cits – meklēt formas, kā mazināt šo spriedzi, smeļoties papildus resursu ārpusē (projekti, aizraušanās, draugi, darbs, sānsoļi). Cits – neko nedarīt ar šo spriegumu, dzīvot tajā. Visai reti mēs spējam iet šajā izaicinājumā tieši, nepastarpināti satikties ar sevi otrā – un to mainīt. Iespējams, līdz galam tas arī nav iespējams.
Pāri, kas dzīvo ilgā kopdzīvē parasti jau pazīst viens otra tumsu un savā ziņā kopīgi pieskata to. Izveidojas gan konstruktīvi, gan destruktīvi mehānismi, kā ar šo materiālu apieties – mīlot viens otru bieži savādos veidos. Nevis “viņa to nav pelnījusi” vai “kā viņa var tā pret viņu izturēties”. Viņi apstrādā materiālu kopā – kā māk. Tik ilgi, kamēr pietiek JĀ.
Bieži, veidojot savas pāra attiecības bērns nostājas lojalitātē vai pretstāvē saviem vecākiem: “tikai viens vienīgais partneris, kā tas bija maniem vecākiem”, “tad labāk neprecēties vispār, tikai ne kā viņiem”. Tā ir bērnišķa vēlme izmainīt savu izcelsmes vidi, apstrīdēt to. Manu vecāku pāra stāsts ir viņu personīgais stāsts. Es esmu tikai šo attiecību auglis. Paldies. Es eju tālāk, radot savu sistēmu – viens vai kopā. Un tas jau ir mans sevis pārradīšanās stāsts.

rudenim

lai tikpat viegla ir mana roka
kā Dievam palaižot lapu no koka
kad atnāks tā šodiena kurā ir vieta
lai paliktu pagātne nepiesieta

cik drosmīgi koša nodzeltē kļava
viņai nav bail no kailuma sava
pēc tumšām naktīm vienmēr aust rīti
neparedzami miglā tīti

es esmu sīka skaida pret krastu
es neprotu kuģot un pat ja es prastu
tie vēji kas pārvērtīs mani putās
būs dziesma par sākumu Debesu lūpās

drīz norimsies krāsas un aizmigs eži
ievīsies klusumā zilgani meži
tik dziļi zem kājām turpinās pukstēt
sarkana sēkla ko atkal iesēt

Ko tu radi?

Reiz mans vīrs padalījās ar lielisku jautājumu, ko iespējams uzdot sev vai tuvākajam, kad ļoti, ļoti gribas runāt par to, cik slikti viss ir (pēdējā laikā ir diezgan daudz ieganstu, vai ne?) Jautājums ir vienkāršs:
“Ko tu šobrīd radi?”
Jautājuma mērķis nav pozītīvās domāšanas ģenerēšana, bet gan fokusa maiņa. Kurp vērsts ir mans skatiens? Kurp vērsta mana enerģija? Smagos apstākļos es piedzīvoju noteikta veida jūtas, un balstoties uz tām, sāku modelēt iespējamo realitāti. Šobrīd dažādu ierobežojumu, sankciju un lēmumu iespaidā daudzi piedzīvo ļoti smagas, grūti tolerējamas jūtas un emocijas – paceļas senas sistēmiskas traumas (genocīds, karš un šķiru cīņas) un tām pievienojas svaigas, personīgas. Tāpat grūst pamati un ierobežoti kļūst resursi, kas ir uzturējuši mūsu labizjūtu līdz šim. Šobrīd grūti atrast cilvēku, kas neatrastos lielākā vai mazākā pārmaiņu un neparedzamības izjūtā. Un viena no vajadzībām, kas stabilizē šo vienlaikus iekšējo un ārējo, grūti izturamo svārstību – ir piederība.
Mēs esam radīti piederīgi – kā būtnes, kas vēlas piederēt. Būt par savējo. Būt par “vienu no”. Vai tā būtu ģimene, domubiedri, reliģiska vai idejiska kopiena – piederība ir spēks, mēs to jūtam, piedzīvojam, kad asociējam sevi ar “mēs”. Kad būtiska piederība zūd, iekšēja krīze ir neizbēgama. Ja ir pieejami iekšēji resursi, mēs meklējam un radām jaunas piederības. Ja nav – varam nogrimt dziļā vientulības, atšķeltības bedrē. Kā pusaudzis savā identitātes meklējumā.
Man šķiet, ka arī šī kovidkrīze ir ļoti par piederību. Gluži kā pusaudži mēs meklējam jaunus “mēs”, pārstrukturējamies vai slīgstam depresijā. Tam, kam esam piederējuši agrāk, bieži vairs nav iespējams piederēt, jo struktūras mainās un sairst, iepriekš drošie balsti ir saļodzījušies un nespēj mūs turēt. Aktualizējas cita veida prioritātes, pēc kā izvēlēties savu piederību. Man šķiet, ka tieši tāpēc potēšanas pazīme kļuvusi par tik spēcīgu frontes pieņemšanas motivatoru. Tik viegli identificēt piederību! Pat ejot “pret”, mēs ejam “par” – lai būtu kopā, lai saglabātu sevi. Lai justu vairāk spēka. Spēka, lai cīnītos pret to, ko nespējam pieņemt … sevī.
Jo grūti ir pieņemt to, ka piederīgi esam mēs visi. Visi mēs piederam vienam Laukam, un tumsa, ko nespējam izturēt otrā, tikpat ir mūsu pašu. Viens no sistēmiskajiem likumiem ir: “Neviens nav izslēgts, katrs ir piederīgs”. Varmāka un upuris, zaglis un apzagtais, bagātais un nabagais, skolotājs un ministrs, potētais un nepotētais. 🙂 Katram ir vieta sistēmā, katram ir vieta Dievā (te mēs bieži sakām: “Lai jau ir, tikai lai tā netraucē manējai!” Un patiesībā jau .. traucē tikai neatgaiņājamā, neizturamā sajūta, ka gaiss, ko elpojam ir viens. Ka Viņš, šis citādais, ir tik tuvu pat atstatu un man ir grūti ar to samierināties – samierināties ar mūsu tuvumu…).
Ir praktiski neiespējami NEizvēlēties piederību … bet gluži reāli ir neizvēlēties fronti. Radīt jaunus tīklus un atbalsta punktus, radīt jaunas saites, kas balsta jaunā veidā sevi pašu un savu piederības telpu. Veidot tiltus un platformas, kurās satikties ar atšķirīgo, bez bailēm pazaudēt sevi. Pacelties augstāk, lai redzētu, ka viss ir viens. Un pat, ja liekas, ka vainīgs ir kāds cits, pazemīgi un vienlaikus drosmīgi atzīt: es esmu līdzradītājs. Es to radu. Te, šobrīd. Tātad – es varu izvēlēties.
Un Tu –
Ko Tu šobrīd radi?